Atkarības robeža

–    Tu vienmēr brauc ar riteni uz darbu?

–    Vienmēr, jā.

–    Šad un tad noteikti arī atskrien.

–    Jā, ik pa brīdim arī atskrienu. Bet kopsummā sanāk kādi 15 kilometri turp un atpakaļ. Turklāt jāskrien ar somu, lai ir, kur ielikt ēdienu. Tas man īpaši nepatīk.

–    Tu gatavo sporta ziņas Latvijas Televīzijā, bet kā tu nonāci triatlonā?

–    Ar sportu, precīzāk, smaiļošanu, nodarbojos kopš deviņu gadu vecuma. Savulaik biju Latvijas čempions jauniešu konkurencē dažādās distancēs. Vēlāk iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pirmajā kursā nolēmu no smaiļošanas atpūsties. Sāku iet uz trenažieru zāli un paskrēju krosus. Otrā kursa sākumā nolēmu nodarboties ar triatlonu. Neatceros, kā īsti tas sākās. Laikam televīzijā redzēju. Skaidri atceros pirmos iespaidus par triatlonistiem. Tie bija kārtīgi veči. Caur triatlons.lv 2004. gadā atradu kontaktus, sazvanījos ar ģenerālsekretāru Ģirtu Fogeli, kurš man ieteica treneri.

–    Treneri?

–    Jā, Anatoliju Kozlovu. Viņa pirmais jautājums bija: vai tu gribi kļūt par sporta meistaru, vai trenēties prieka pēc? Es atbildēju, ka par sporta meistaru, uz ko treneris paziņoja: labi, tad tev tagad būs treniņš, bet otrs būs vakarā.
 
Šobrīd trenējos bez trenera. Nolēmu, ka pats sevi pazīstu labāk nekā kāds cits.
 
–    Ko treneris tev iemācīja?

–    Pamatus, proti, kā savienot skriešanu, peldēšanu un riteņbraukšanu. Kā trenēties un saprast, kāda apjoma treniņus veikt, lai gūtu rezultātus.

–    Teici, ka esi izbijis smaiļotājs. Arī tas nav nekāds vieglais darbs.

–    Jā, jā. Tas ir zirgu sporta veids. Es uzskatu, ka peldēšanu, smaiļošanu, slēpošanu, riteņbraukšanu un triatlonu mierīgi var ielikt kategorijā zirgu sports.

–    Vēl jau arī motokross. Bet saki, kā gatavojies gaidāmajam Eiropas kausam, kas šīs nedēļas beigās notiks Rīgā?

–    Šonedēļ neko īpašu nedaru. Protams, intervālu treniņš paliek, bet neizlieku sevi maksimāli. Saprotams, sevi vajag uzturēt formā. Katru dienu skrienu, braucu ar riteni, bet vakaros peldu.

–    Tu to dari katru dienu?

–    Gandrīz katru dienu.

–    Šodien lasīju, ka, gatavojoties Ironman, vēlams pirmdienā stundu peldēt, otrdienā stundu braukt ar riteni, trešdien atpūsties…

–    Amatieru līmenī tas ir ļoti labi. Arī es esmu amatieris, stiprs amatieris.

–    Kā nekā triatlonā esi jau vienpadsmito gadu.

–    Jā, jā. Protams, kādu dienu vari nebraukt ar riteni vai nepeldēt un noskriet garo gabalu. Es nopietna skriešanas treniņa vietā skrienu dažādās sacensībās treniņu režīmā, jo uzskatu, ka treniņā nevaru uztaisīt kāpinājumus ar tik lielu slodzi, kādu varu sasniegt sacensībās.

–    Tu runā par pusmaratoniem?

–    Nē. Jau divus gadus neesmu skrējis pusmaratonus. Skrienu tikai 10 kilometrus. Uzskatu, ka trenēties uz apjomu man nav nepieciešams. Man vairāk jāstrādā specializēti – uz ātruma izturību, nevis vienkārši izturību.

–    Tas ir daudz sarežģītāk.

–    Jā, jo, ja strādā uz izturību, tev jāveic liels apjoms. Tas ir ļoti vienkārši, bet garlaicīgi. Bet, ja trenējies izturībai, veicot intervāla treniņu, tas jau ir sāpīgi.

–    Saki, kā tu spēj sevi disciplinēt šādam režīmam?

–    Tas ir iegājies kā dzīves stils. Neuztveru to kā sportu vai treniņu rezultātam. Bez trenēšanās vairs nevaru dzīvot. Organisms ir tā pieradis, ka dienās, kad treniņi izkrīt, jūtos ļoti slikti.

–    Un kā tas sliktums izpaužas?

–    Vienkārši sajūta ir ļoti slikta.

–    Fiziski vai garīgi?

–    Garīgi. Tu nezini, ko darīt. Uzmācas sliktas domas, piemēram, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina.

–    Tik traki? Tad jau tev nav citas izvēles, kā sportot.

–    Tieši tā. Savukārt pēc treniņa sajūta ir ļoti laba un mierīga.

–    Pagājušā gada Latvijas labākais regbists Leno Bramanis izteicies līdzīgi. Viņš sacīja, ka dienā jānoskrien kaut daži kilometri vai jāpiepumpējas, lai nejustu sliktumu.

–    Slodzi vajag. Es domāju, ka tā ir visiem izturības sporta sportistiem.

–    Varētu teikt, ka esi kļuvis atkarīgs no sporta.

–    Noteikti.

–    Tev tas nekad nav traucējis?

–    Ir. Sporta dēļ kļūsti pārāk egoistisks. Tu domā par treniņu, bet ģimene grib pabūt kopā ar tevi. Un tad ir jāizdomā, kā ģimeni savienot ar sportu. Kad piedzima pirmais bērns, es skrēju ar ratiņiem. Tagad mazais jau brauc ar ričuku, bet es līdzās skrienu.

–    Kura no triatlona distancēm tev pašam padodas vislabāk?

–    Domāju, ka sprints, jo apstākļos, kādos trenējos, proti, ir ģimene, darbs, neatliek tik daudz laika, lai pilnībā nodotos sportam. Dienā treniņiem varu veltīt ne vairāk kā trīs stundas. Un ar to pilnīgi pietiek, lai labi startētu Baltijas līmenī. Protams, lai startētu Eiropā, jātrenējas divreiz vairāk un jāpeld kopš bērnības. Trīs vai četras reizes esmu piedalījies Ironman Half, kas sastāv gandrīz no divu kilometru peldēšanas, 90 kilometru riteņbraukšanas un 21 kilometra skriešanas, bet man pārāk labi negāja. Lai gan – pagājušajā gadā startēju Lietuvā, uzvarēju un saņēmu 500 eiro naudas balvu. Mans rezultāts bija četras stundas un septiņas minūtes. Bet tas ir garlaicīgi. Varbūt pie vainas ir līmenis. Nav, ar ko cīnīties. Tu brauc un skrien viens. Teju nevienu neredzi. Cīnies pats ar sevi, bet sprintā ir vairāk cilvēku un cīņas gars.

–    Patīk cīnīties plecu pie pleca?

–    Jā. Vieglāk ir skriet, ja redzi, ka visi skrien un visiem ir vienlīdz slikti. Latvijā cīņa ar citiem man beidzās pirms pieciem gadiem.

–    Aizej visiem pa priekšu?

–    Jā. Reti kādu redzu.

–    Cilvēks nevar būt vienlīdz labs visā, ko dara. Kurš ir tavs vājais posms?

–    Peldēšana. Visiem Latvijas triatlonistiem peldēšana ir vājākā disciplīna.

–    Pēc tevi teiktā noprotu, ka Ironman negrasies startēt.

–    Pilnīgi noteikti ne. Es gribu startēt dažos Eiropas kausos un oktobrī varbūt braukšu uz pasaules kausu Turcijā. Man, protams, ir savs mērķis. Gribas iekļūt Eiropas reitinga tabulā, lai pēcāk nokļūtu kaut kur tālāk. Bet apzinos, ka mans vājais punkts ir peldēšana, pie kā vēl jāstrādā. Šogad peldēšanā esmu progresējis. Latvijas čempionātā peldēju 30 sekundes labāk par pārējiem, kaut arī šī disciplīna ir mans Ahileja papēdis. Arī Igaunijā, Baltijas čempionātā, ūdenī biju pirmais.
 
–    Aizvadītajā mēnesī rakstījām par kalnu maratonisti Almu Vītolu, kura sarunā stāstīja, ka pirmie 30 kilometri nereti tiek pavadīti, mirkstot asarās un dusmās.

–    Tā arī ir. Pats grūtākais ir sākt kaut ko darīt. Piemēram, rudenī vai ziemā, kad laukā ir tumšs, man negribas iet uz treniņu. Esmu tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Bet ir jāceļas, jāiet un jādara. Mani motivē doma, ka jāaizstāv Latvijas čempiona tituls. Bet, ja zini, ka treniņš, kuru izlaidīsi, vēlāk var nospēlēt svarīgu lomu sacensībās, tu ej un cīnies. Bez variantiem.

Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: Vladislavs Proškins (F64)