IEVA MAĻUKA: NEVARU IEDOMĀTIES IKDIENU BEZ TRENIŅIEM

Ieva ir 15 gadus veca peldētāja. Šā gada jūlijā viņa pārspēja Latvijas rekordu peldēšanā pieaugušajiem un izcīnīja piekto vietu Eiropas junioru čempionātā 100 metru brīvā stila distancē.

Ieva dalās ar saviem iespaidiem par sportu un ikdienas dzīvi un stāsta arī par to, kā gatavojas jaunajam mācību gadam 9. klasē.

– Tu esi peldētāja, turklāt ar vērā ņemamiem panākumiem. Kā ir ar to sadzīvot ikdienā?

– Uzskatu, ka panākumi vēl nav tik nozīmīgi, lai izceltu mani no apkārtējiem. Varbūt vienīgi sacensībās Latvijā esmu ieguvusi sava veida respektu no citiem.

– Vai mācības šo gadu laikā sporta dēļ nav cietušas?

– Nē, nav cietušas. Ja kādu laiku neesmu skolā, pēc iespējas ātrāk cenšos nokārtot visus parādus. Labākajā gadījumā mēģinu kārtot pārbaudījumus pirms došanās uz nometni vai sacensībām.

– Vai ir bijis kaut kas tāds, kas tev bija jāupurē, veidojot profesionālas sportistes karjeru? Pieņemu, ka tev nav tik daudz brīva laika kā taviem vienaudžiem, kas nenodarbojas ar profesionālo sportu.

– Jā, visvairāk cieš draugi un ģimene, ar ko nepavadu tik daudz laika, cik gribētos. Nevaru darīt visu, kas ienāk prātā, vienmēr zemapziņā ir doma, ka tuvojas sacensības vai nometne un ir jābūt formā – veselai un jāsaudzē sevi –, tādēļ jāizvēlas mierīgs atpūtas veids (man gan vairāk patīk aktīvā atpūta). Bet es to nesauktu par upurēšanu – visam ir sava maksa, es pati izvēlējos šo ceļu un nevaru pievilt cilvēkus, kuri ar mani strādā un iegulda manī laiku.

– Kā laiks, ko velti peldēšanai – treniņiem un sacensībām –, ietekmē pārējās tavas dzīves prioritātes un pienākumus? Piemēram, cik daudz tev sanāk kavēt skolu un kā uz to raugās skolotāji un vienaudži? Kā atrast līdzsvaru starp šīm lietām?

– Es pat nezinu, kāda es būtu bez sporta! Nevaru iedomāties ikdienu bez treniņiem. Bet man nav ne mazākās vēlmes to pārbaudīt. Es nenovērsīšos no sava izvēlētā mērķa, neskatoties ne uz ko. Labi zinu, ko patiešām gribu, un manos dzīves principos nav tādas opcijas – padoties. Runājot par pienākumiem, uzskatu, ka tie ir visiem un tie ir jāpilda. Mani pienākumi ir mācīties, augt, būt laimīgai un izbaudīt bērnību. Attiecībā uz sportu tie ir – izbaudīt to, ko daru, rūpēties par veselību un ar pilnu sirdi nodoties tam, ko daru. Ja tev nepatīk tas, ko tu dari, tev nekas nesanāks, un tad jāpadomā, vai tiešām ir jēga tērēt laiku tam, kas nenes nekādu prieku.Skolu sanāk kavēt diezgan daudz. Laikam skolotājiem ne visai tas patīk. Manuprāt, viņi domā, ka daru to speciāli un ļaunprātīgi neapmeklēju viņu priekšmetus. Protams, ir arī izņēmumi, kad skolotāji atbalsta mani. Klasesbiedri domā, ka man ir slinkums un es vienkārši negribu iet uz skolu, un vienmēr man saka, ka arī tā gribētu.Līdzsvars starp skolu un treniņiem nav jāmeklē, tas pats iestājas kādā dzīves posmā, pat nepamanot, kā tas notiek. Vismaz man tā bija.

– Cik daudz laika no tavas dienas/nedēļas aizņem sports – treniņi un sacensības?

– Treniņi un sacensības aizņem lielāko daļu mana laika, tomēr es mācības neatstāju otrajā plānā. Cenšos sabalansēt un atvēlēt laiku gan treniņiem, gan mācībām, jo abi ir svarīgi.

– Kā tu pati gatavojies jaunajam mācību gadam?

– Vairāk gatavojos morāli un, protams, atjaunoju mācību līdzekļus.

– Kāds ir tavs vēlējums visiem tiem, kam 3. septembrī atkal jāsāk mācīties?

– Nepadoties, labi mācīties un – galvenais – izbaudīt to visu, jo laiks skrien ātri un mēs nepamanīsim to, kad skola jau būs beigusies.

– Ko tu ieteiktu tiem jauniešiem, kas arī vēlas sekot tavam piemēram un pievērsties profesionālajam sportam? Ar ko viņiem jārēķinās – vai būs kādas grūtības, izaicinājumi?

– Ir jāsaprot, ka sports nav domāts visiem, ne katrs cilvēks to var. Tas ir ārkārtīgi grūts darbs, kuram tu velti sevi. Tu velti ne tikai sevi, bet arī citu cilvēku darbu, kuri tev palīdz sasniegt tevis izvirzītos mērķus un vēl vairāk.Varu teikt, ka esmu saskārusies ar ļoti grūtiem šķēršļiem, bet uzskatu, ka katram tie ir atšķirīgi. Kas vienam šķiet viegli, otram var likties grūti, un otrādi. Bet, ja tu dari to, kas tev patīk, tad grūtības ir sīkums.

– Kā tas, ka tu nodarbojies ar sportu, ir ietekmējis tavu raksturu un to, kāda tu esi kā cilvēks, draugs, meita?

– Sports noteikti ir nostiprinājis manu raksturu – es esmu mērķtiecīga. Sports disciplinē laikus iet gulēt, ievērot pareizu uzturu, būt atbildīgai pret sevi un savu ķermeni. Es vispār nevaru sevi iedomāties bez sporta. Arī brīvdienās es nevaru nosēdēt mājās, man vienmēr ir kaut kas jādara, kaut kur jābrauc – gribas kaut ko aktīvu. Domāju, ka vecākiem ar mani ir viegli tādā ziņā, ka esmu diezgan patstāvīga. Ļoti daudz neesmu mājās, trenējos. Arī mani draugi pārsvarā ir sportisti, un mēs daudz laika pavadām kopā trenējoties. Savukārt tie draugi, kas nav sportisti, ir ļoti saprotoši un pieņem manu dzīves stilu. Mēs tiekamies un pavadām laiku kopā, kad ir brīvāks grafiks.

– Tava mamma ir profesionāla sportiste. Vai tas palīdz?

– Mamma bieži vien palīdz ar ieteikumiem, kā pareizāk ko darīt, kā vieglāk; kam vairāk pievērst uzmanību, kam – mazāk. Tas man noteikti palīdz un motivē. Viņu es noteikti uzklausu kā mammu, nevis sportisti..