Viena no Latvijā zināmākajām jūtūberēm Elizabete, ko plašāk pazīstam ar vārdu Eņģeļmeitene, jau gadu pievērsusies vegānam dzīvesveidam. Viņa uzskata, ka tas ir viens no veidiem, kā varam rūpēties par pasauli. Viņa nav vienīgā, kas tā domā, un tieši tādēļ spējusi atrast domubiedrus, kas kļuvuši arī par labiem draugiem.
– Converse sauklis šai rudens sezonai ir “crews: we are not alone”, un pieņemu, ka arī tev ir nozīmīgi, lai cilvēkiem tev apkārt būtu līdzīgi dzīves uzskati. Kā tu atrod savus domubiedrus?
– Man nav svarīgi, lai cilvēki manā draugu lokā būtu strikti vegāni vai radītu vienu burciņu atkritumu gadā, bet par lielu vērtību uzskatu cilvēku interesi un atvērtību pamēģināt augu valsts ēdienus, kad kopā ejam uz kafejnīcām vai cenšanos lietot vairākkārt izmantojamas ūdens pudeles un auduma maisiņus. Domubiedrus var gan nejauši satikt ikdienā, gan iepazīties dažādos pasākumos un sociālajos tīklos. Tieši tādā veidā iepazinos arī ar Alisi Mičuli. Manuprāt, ja cilvēki ir atvērti, tad īstie draugi un domubiedri paši atrod viens otru. 
– Kas un kādēļ tev savulaik lika mainīt un izvērtēt savus dzīves paradumus un pievērsties vegānismam?
– Vegānismam pievērsos pērn septembrī, kad skatījos dokumentālās filmas gan par atkritumu samazināšanu, gan to, kā lopkopība ietekmē dabu. Uzreiz pēc šo filmu noskatīšanās sapratu, ka vienīgais loģiskais dzīvesveids ir vegānisms.
– Tu esi vēl salīdzinoši jauna – šogad uzsāki mācības vidusskolā. Ko tava ģimene, draugi un klasesbiedri saka par šādu dzīvesveidu?
– Mamma mani ļoti atbalsta, jo arī viņa mājās lieto vegānu uzturu. Vieni vecvecāki manu izvēli saprot, bet paši neinteresējas par šādu dzīvesveidu. Tomēr ir arī otri vecvecāki, kas neatbalsta mani šajā ziņā, neuzklausa un nerespektē manu izvēli. Ar atkritumu samazināšanu ir vieglāk, jo tas daudziem šķiet pieņemamāk, bet savus ieradumus daži radinieki vēl nav gatavi mainīt. Tie draugi un klasesbiedri, kas paši nav vegāni, ir atvērti pamēģināt ko jaunu un, kad kaut kur dodamies, vienmēr ir atbalstoši kafejnīcu izvēlē.
– Kādēļ tev rūp vides aizsardzība, planētas nākotne – kā tu domā, ko ikviens vēl var darīt, lai uzlabotu kopējo stāvokli?
– Es gribu dzīvot sakoptā vidē, tāpēc pati daru visu, ko varu, lai radītu mazāk atkritumu. Manuprāt, visnoderīgākais, ko sabiedrība varētu darīt, ir apstāties un padomāt, vai tiešām vajag pirkt desmito vienādo t-kreklu un vēl vienu telefona vāciņu. Mums ir jāapdomā katrs pirkums un jāiegādājas ilgtspējīgi ražotas preces. Jo mazāks pieprasījums, jo mazāks piedāvājums. Jo mazāks piedāvājums, jo vairāk resursu tiek ietaupīts. Protams, vēlams izmantot savus auduma maisiņus, nevis plastmasas maisiņus no veikala un lietot pašiem savu vairākas reizes uzpildāmo ūdens pudeli. Globālo sasilšanu ļoti ietekmē arī industriālā lopkopība, tāpēc gaļas patēriņa samazināšana uzturā, manuprāt, ir laba ideja.
– Ko, tavuprāt, nozīmē tas, ka neesam vieni šajā pasaulē? Kā atrast to savu “cilti”, ar ko kopā darīt lielas lietas?
– Manuprāt, vienmēr ir kāds, kuram ir līdzīgas intereses, bet jūtas viens. Reizēm ir grūti satikt šādus cilvēkus, bet mazliet pacietības, atvērtības, un tas var izdoties.
– Kādi ir tavi mērķi tuvākā un tālākā nākotnē?
– Mans lielais mērķis ir pabeigt vidusskolu un iestāties augstskolā ārzemēs, bet, tā kā tikko uzsāku mācības vidusskolā, tad tas šobrīd vēl šķiet ļoti tālu.
Teksts: Liene Pālēna.
Šķēršļu skriešanas profesionāļi – ASK Patria OCR