Kitija Paula Melnbārde ir tāllēcēja, kas pagājušajā gadā piedalījās U18 pasaules čempionātā vieglatlētikā, tāllēkšanā izcīnot ceturto vietu. Šajās sacensībās Kitija laboja Latvijas tāllēkšanas rekordu U18 vecuma grupā, – un viņai bija tikai 16 gadu! Lasi un uzzini, kā jaunā sportiste atrod līdzsvaru starp laiku mācībām, sportu un sev.
– Kitij, tu esi tāllēcēja un pagājušajā gadā sacensībās Kenijā izcīnīji ceturto vietu. Pastāsti, cik gadu vecumā sāki sportot un kā vispār nonāci līdz domai par profesionālo sportu? Kāpēc ne māksla vai kāds cits izaicinājums?
– Sāku sportot, kad man bija 12 gadu. Tajā laikā gāju arī mūzikas skolā – spēlēju vijoli un klavieres. Paralēli tam dejoju tautisko deju kolektīvā Auseklītis. Brīvā laika man nebija vispār. Kādudien skolā sporta nodarbībā izmēģinājām tāllēkšanu, un mana sporta skolotāja teica: “Paula, tev ir jāiet un jānodarbojas ar sportu!” Tajā brīdī šķita – kur nu vēl es atradīšu laiku sportam?! Tomēr aprunājos ar vecākiem, un viņi mani atbalstīja, teica, ka ir jāpamēģina. Tā es sāku paralēli visam vēl nodarboties ar sportu. Devos pie trenera Viktora Lāča. Protams, viss sākās ar manu fizisko sagatavotību, sākotnēji strādājām praktiski tikai ar to, bet jau zināju, ka mans mērķis ir tāllēkšana. Laiks ritēja, divus gadus es diezgan veiksmīgi apvienoju sportu ar mūzikas skolu, jo iesāktais bija jāpabeidz. Diemžēl tautiskās dejas gan bija jāpamet, jo tas nebija reāli apvienojams, ja es pievērstos sportam profesionālā līmenī. Sāku piedalīties sacensībās un sapratu, ka tas man ļoti labi padodas, apzinājos savus spēkus un izlēmu par labu sportam, bet mūzika palika par hobiju. Iepriekš manā ģimenē neviens nebija nodarbojies ar sportu. Es sāku sportot, un tagad arī mana mazā māsa iet manās pēdās un ir pievērsusies tāllēkšanai. Varu lepni teikt, ka esam sportiska ģimene!
– Cik daudz laika no tavas ikdienas aizņem treniņi un sacensības? Kā saplānot ikdienu tā, lai būtu laiks sportam, ģimenei un draugiem? Kā tu pati plāno savu laiku un rodi līdzsvaru ikdienā?
– Es vēl esmu skolniece – mācos Rīgas Franču licejā, 11. (dabaszinātņu) klasē. Pusi dienas pavadu skolassolā. Pēc tam ir treniņi, kas ilgst apmēram divarpus stundas. Trenējos piecas sešas reizes nedēļā. Ziemas un vasaras sezonā arī sestdienas un svētdienas nākas pavadīt sacensībās. Vienīgais brīvais mēnesis ir augusts, kad varu atpūsties un uzkrāt spēkus skolai un jaunajai treniņu un sacensību sezonai. Man vienmēr ir bijis ļoti saspringts un stingrs grafiks. Laiks ģimenei un draugiem lielākoties atliek tikai brīvdienās, darbdienas atvēlētas treniņiem un skolai. Kad ir sacensību sezona, ar draugiem satikties sanāk pavisam maz, ballītēm arī man nav laika, jo tā viena negulētā nakts sportistam nozīmē daudz. Ikdienas laika plānošanā man ļoti palīdz ģimene. Piemēram, man skola ir centrā, un vecāki mani vienmēr aizved uz Sporta manēžu. Man ļoti patīk gatavot ēst, tāpēc vakaros es cenšos gatavot. Tas ir laiks, kad es atslēdzos no ikdienas steigas un veltu brīdi sev.
– Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies treniņu apģērbu?
– Mīļākie sporta apģērbi man ir no Adidas. Svarīgi, lai apģērbs būtu ērts un arī sievišķīgs. Arī manas tāllēkšanas naglenes ir Adidas. Tajās es jūtos ļoti ērti un domāju, ka tās ir man piemērotākās. Mīļākie treniņu apavi ir Adidas Ultra Boost.
– Vai piekrīti viedoklim – lai nodarbotos ar sportu, pirmām kārtām vajadzīgs gribasspēks, un, ja tas būs, laiks sportošanai vienmēr atradīsies? Kur tu rodi motivāciju?
– Jā, pilnībā piekrītu, jo vienmēr var atrast laiku mazam krosiņam, lai izelpotos pēc garās dienas un iegūtu enerģiju. Domāju, ka sasniegumiem ir nepieciešams laiks un iesāktais vienmēr jāpabeidz. Kad trūkst motivācijas, es sev vienmēr atgādinu, ka sportiski cilvēki ir laimīgāki cilvēki!
– Kādi ir tavi ievērojamākie sasniegumi? Pieļauju, ka tiem līdzi nāk arī grūtības un pārbaudījumi. Kā tos pievarēt?
– Visvairāk lepojos ar savu pagājušā gada sasniegumu, kad Kenijā piedalījos U18 pasaules čempionātā tāllēkšanā. Man bija 16 gadi. Uz sacensībām es aizbraucu ar kādu 14. rezultātu un nemaz necerēju uz augstu vietu. Mērķis bija uzlabot savu personīgo rekordu – 6,07 metrus. Domāju, ka, balstoties uz tām emocijām, kuras valdīja stadionā, pirmajā lēcienā es aizlēcu 6,28 metrus. Jutos šokēta un laimīga, jo biju labojusi Latvijas U18 rekordu tāllēkšanā, kurš iepriekš bija 6,24 metri. Kopā bija seši lēcieni, mana konkurente pēdējā mēģinājumā aizlēca 6,28 metrus, un es paliku ceturtajā vietā, bet es esmu ļoti lepna par savu sasniegumu. Lielākās grūtības bija sabalansēt sporta dzīvi ar skolu, jo tajā gadā bija devītās klases eksāmeni, bet man nācās pavadīt mēnesi treniņnometnē Portugālē. Arī manas treniņnometnes meitenes mācījās devītajā klasē, un mēs visas kopā pēc treniņiem centāmies darīt visu iespējamo, lai neiekavētu mācības. Pievārēju eksāmenus un turpināju trenēties. Arī mani klasesbiedri mani ļoti atbalstīja un palīdzēja, sūtot man darbus, ko viņi dara klasē. Priecājos par lielo atbalstu, ko saņēmu.
– Kā sports ir ietekmējis tavas dzīves prioritātes?
– Sports man noteikti iemācījis pievērst daudz lielāku uzmanību divām lietām – ēdienkartei un miegam. Arī ģimenē mēs ēdam veselīgi, cenšamies izvairīties no veikalu produktiem. Mans tētis ir mednieks, tāpēc mums ir paveicies, ka vienmēr ir laba gaļa, zivis. Pašiem ir dārzs, kur audzējam tomātus, ogas. Arī olas mēs neiegādājamies veikalā, bet pērkam no laukiem.
– Kam tu vairāk atvēli laika un enerģijas ikdienā?
– Savu enerģiju es cenšos veltīt skolai, treniņiem un ģimenei.
– Sports, laiks, gribasspēks – tie nevar pastāvēt cits bez cita. Kā tu domā, svarīgāks ir gribasspēks vai laiks, lai pievērstos sportam? Cik liela nozīme tam ir tavā ikdienā?
– Svarīgākais vārds noteikti ir gribasspēks. Es domāju, ka cilvēki dzīvē var paveikt neiespējamo, ja ir neizmērojami liels gribasspēks. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki bieži saka, ka viņiem nav laika aiziet uz svaru zāli vai sākt skriet. Bet, ja tev ir gribasspēks, laiks atradīsies vienmēr. Ir jāsaņemas, jo sports uzlabo mūsu pašsajūtu un dzīves līmeni kopumā!
4 sporta aktivitātes katra gaumei un ikdienai