Atceros, kāds velosportists, kurš piedalījies Tour de France, atzina, ka ēšanas režīms viņiem ir tik spartisks, ka labi, ja reizi gadā var atļauties apēst eklēru.
Motokrosā ēšana nav tik strikti noteikta. Parasti kopā ar treneri un ārstu sastādām ēdienkarti – ko ieteicams ēst, ko labāk neēst. Protams, katru dienu bulciņas un citus saldumus neēdu, bet nav arī tik traki, ka tikai reizi gadā varētu atļauties saldējumu.
Ko esi upurējis savas karjeras vārdā?
Domāju, ļoti daudz ko. Visas jauniešu aktivitātes man izpalikušas. Bērnībā, kad draugi gāja ārā spēlēties, braucu uz treniņiem. Arī tagad, kad man ir astoņpadsmit un vienaudži ballējas, mans darbs ir motosports. Citam neatliek laika. Taču esmu pie tā pieradis, tas man ir tik ļoti asinīs, ka neko citu pat negribas darīt.
Tevi trenēja motosporta leģenda Harijs Everts, kura dēls ir desmitkārtējs pasaules čempions motokrosā.
Kopš oktobra trenējos ar Stefanu Evertu un viņa tēvu Hariju Evertu, kurš pats ir četrkārtējs pasaules čempions. Viņiem varu pateikt vislielāko paldies. Šogad ir tāda izaugsme sportisko rezultātu ziņā, jo cītīgi trenējos pēc viņu programmas. Eju arī pie fiziskās sagatavošanas trenera Villija Lindena, kas ir trenējis gan Stefanu, gan Harīti.
Sacensībās Zviedrijā nofilmēts tavs kritiens, ko var aplūkot jūtūbē. Kā ir pašam skatīties savu kritienu?
Kad skatos, pamanu savu kļūdu, kā to varēja novērst. Bet skatīties savu kritienu vairākas reizes noteikti nepatīk, nav tās labākās sajūtas. Zviedrijā sanāca gaisā nedaudz palidot, bet neko nevarēju izdarīt. Lidoju un gaidīju, kas nu būs.
No malas izskatījās, ka mocis it kā izrāvās no rokām.
Mocis neizrāvās. Tramplīna uzmetienā nedaudz aizķērās kāja un mani uzreiz norāva nost no moča. Pēc tam, kad sapratu, ka neko nevarēšu izdarīt, palaidu vaļā moci. Tad ir mazāks atsitiens nekā tad, ja paliek uz moča.
Tev ir līgums ar KTM. Kāpēc tieši ar šo kompāniju?
Ar KTM moci sāku braukt 2011. gadā. Kad izcīnīju pasaules čempiona titulu 85 kubikcentimetru klasē, tā bija vienīgā motociklu ražotājkompānija, kas izrādīja interesi par mani un nedaudz atbalstīja. Šobrīd jau braucu rūpnīcas komandā, man ir liels atbalsts no komandas, no rūpnīcas. Manuprāt, šobrīd KTM ir labākā motokrosa komanda pasaulē. Aptuveni 2000 cilvēki, kas strādā rūpnīcā, dara visu, lai mūsu moči būtu labākie pasaulē.
Kā varētu raksturot KTM moci, jo katram jau ir savs “raksturs”?
Pat neatceros, kad pēdējo reizi braucu ar citas kompānijas moci. Tas bija ļoti, ļoti sen. Močiem, tāpat kā auto, ir dažādi raksturi. KTM ir vienīgais no krosa motocikliem, kuriem rāmis no metāla, kamēr citām kompānijām rāmis ir no alumīnija. Es teiktu, ka šobrīd KTM ir spēcīgākais zīmols moto pasaulē.
Cik daudz pats saproti no tehnikas? Varētu izjaukt un salikt dzinēju?
O, to gan nevarētu! Varbūt pats varētu sagatavot moci, ja dzinējs būtu salikts, bet viss pārējais atsūtīts izjaukts pa detaļām. Lai gan arī tad būtu samērā grūti, jo pēdējo gadu laikā ir tā, ka man pašam neko nevajag zināt no moča uzbūves. Tikai jāmāk pateikt, ko vēlos mainīt un jāprot aprakstīt savas sajūtas inženieriem saprotamā valodā, lai varētu pabraukt pēc iespējas ātrāk.
Vai šajā jomā ar sastopams tā saucamais pilnmēness faktors, kad tehnika neizprotamā kārtā bieži plīst vai piemeklē citas likstas?
Protams, gadās, ka ir melnā strīpa, kad nekas neiet. Šogad pēc Argentīnas posma bija nelielas problēmas ar veselību. Bet no tā jātiek ārā un pēc tam jau viss kārtībā.
Kādas tev attiecības ar konkurentiem? Sarunājaties?
Dažreiz aprunājamies, bet esmu viens no tiem, kuram ne visai patīk ielaisties sarunās. Kad aizbraucu uz sacensībām, esmu tur ieradies, lai brauktu ar moci. Noskaņojos sacensībām un ar konkurentiem īpaši nesanāk sarunāties. Lai gan ir arī tādi motobraucēji, kuri pirms starta plēš jokus, ar visiem komunicē un tad es domāju, ka šādā veidā turpinot, vispār var aizmirst, ka jāstartē. Es esmu no tiem, kurš vairāk iegājis sevī.
Atturīgais kurzemnieks?
Tā varētu teikt(smejas).
Motobraucējus dēvē par orgānu donoriem, neesi dzirdējis?
Tas vairāk attiecas uz tiem trakajiem, kuri brauc pa ielām, nedomājot par ātruma ierobežojumiem. Motokrosā ir pavisam savādāk.
Vai kritiena laikā var dzirdēt, ka lūst kauli?
Tik traki nav. Protams, motokrosā bez smagiem kritieniem neiztikt, traumas ir daļa no motokrosa. Arī šogad vairāki top braucēji ir satraumējušies, bet ja paskatāmies futbolu vai hokeju, tajos arī sportisti gūst daudz traumu. Motokrosā, ja ir kritiens, tas ir spēcīgs, var būt zināmas sekas, bet futbolā vai hokejā spēlētāji visu laiku spēlē ar dažādām mikrotraumām.
Kādus sporta veidus pats skaties?
Pasaules čempionātu hokejā, basketbolu, futbolu mazāk. Moto GP, F1, visu, ko rāda pa televizoru. Galvenais, lai tās ir augstākā līmeņa sacensības.
Kad hokejā notiek kautiņi, dažkārt aizdomājos, ka tie notiek arī citās disciplīnās, ir redzēti pat motosportisti, kuri vicojas trasē.
Pašam tā nav gadījies, esmu mierīgais tips un agresīvās domu apmaiņās neielaižos.
Kā jau ikvienā jomā, arī motosportā ir savs žargons, kuru cilvēki no malas nesaprot.
Grūti nosaukt vienu piemēru, bet kādreiz, kad runāju ar tēvu, māte saka, ka nesaprot pilnīgi neko no tā, ko mēs runājam.
Lai cilvēks kaut ko sasniegtu, viņam ir ļoti smagi jāstrādā un saka, ka zeme jāēd. Motosportā zemi ēd vārda tiešā nozīmē, dubļiem lidojot pa gaisu.
Zemi sanāk ēst pietiekami bieži. Ja dubļaina trase, tad vēl tā, bet ja sacensības notiek smilšainā trasē, tad pēc brauciena mute pilna ar smiltīm.
Neesi domājis, ka varētu kādreiz startēt Dakārā?
Dakāra ir kaut kas savādāks. Jābūt ļoti trakam, lai tādā ātrumā nestos pa tuksnesi, bieži nezinot, kas atrodas priekšā. Tas laikam nav man. Motokrosā tomēr pārzini trasi, kur atrodas tramplīni, kur līkumi. Lai gan katrā aplī mainās špūrītes, izsitas bedres, bet vairāk vai mazāk viss ir zināms. Dakārā vairāk brauc uz dullo.
Pa kāda seguma trasēm tev visvairāk patīk braukt?
Smilšainās, ar dziļām smiltīm, kurās izsitas lielas bedres.
Saka, eskimosi izšķir ntās sniega nokrāsas. Vai tu tāpat pārzini arī dažādas smilšu nokrāsas?
Protams! Kad ieraugi tramplīnus un līkumus, tu jau zini, kādu trajektoriju izmantosi, ar kādu ātrumu būs jābrauc pa tramplīnu, kādas bedres izsitīsies. To visu iztēlojos pirms braukšanas. Tik daudz ir braukts, ka daudzmaz zināms, kas notiks.
Tu sapņos arī brauc ar moci?
Ir gadījies. Viss kaut kas ir sapņots, pat kritieni. Kad nokrītu, tad pamostos.
Peļķēs vai dīķīšos blakus trasei neesi iebraucis tik dziļi, ka saviem spēkiem ārā vairs netiec?
Pašam tā nav gadījies, bet esmu redzējis, ka citiem nepaveicas. Tad mocis ar traktoru jāceļ ārā. Dzinējs pilns ar ūdeni, jājauc ārā.
Tu es dzimis 13. janvārī, vai pievērs uzmanību šādiem it kā maģiskiem skaitļiem?
Nē, tas mūsu ģimenē ir laimīgais skaitlis. Māsai un tēvam arī ir dzimšanas dienas trīspadsmitajos datumos.
Tu pirms sacensībām viegli vari aizmigt?
Varbūt agrāk daudz par to domāju, tagad tā ir ikdiena, zinu, kā noskaņot sevi, kā atslābināties, lai par sacensībām nedomātu dienu iepriekš un mierīgi aizmigtu un izgulētos.
Vai esi kādreiz atteicies piedalīties sacensībās, redzot cik trase ir bīstama?
Tā ir bijis. Vai nu trasē ir šausmīgi dubļi, vai kā šīs sezonas sākumā, kad viens sacensību posms bija Itālijā. Trase no rīta bija sasalusi, pēc tam kusa, vietām bija ledus kārtiņa, vietām atkususi zeme, kas ir ļoti bīstami no braukšanas viedokļa.
Tas, ka Aizputē ir moto trase, laikam arī ir iemesls, kāpēc pievērsies motosportam.
Mans tēvs amatieru līmenī brauca ar moci. No mazotnes tēvam braucu līdzi uz treniņiem, viņš mani reizēm izvizināja. Kad man bija pieci gadi, brālēnam nopirka motociklu, tad pirmo reizi pats pamēģināju pabraukt. Iepatikās, labi sanāca un tā arī viss sākās.
Tavs treneris saka, ka tev patīk gatavot ēst.
Pēc treniņa gribas atpūsties un šo laiku izmantoju lietderīgi, gatavojot sev vakariņas. Parasti vāru makaronus, griķus, rīsus, uzcepu vistas fileju, un taisu dažādus salātus.
Pēc smagiem treniņiem vai sacensībām rokas netrīc, nav tā, ka grūti sagriezt dārzeņus?
Tik traki nav.
Uz auto dzinēja var mierīgi izcept steiku, gan jau arī uz moča karstā dzinēja var šo to pagatavot.
To es vēl neesmu mēģinājis.
Ar blakus vāģi esi mēģinājis braukt?
Kaut kad 2007. gadā nedaudz pamēģināju pabraukt kā kantētājs, bet galīgi nesanāca.
Ko tu domā, kad ej pa ielu un redzi gruntīgu vīru braucot ar čoperi, pilnā skaļumā klausoties mūziku?
Man tas patīk. Kad pabeigšu aktīvās motosportista gaitas, tas būs viens no maniem atpūtas veidiem. Siltā laikā izbraukt ar mocīti pa Itālijas vai Šveices kalniem. Lai gan nav izslēgts, ka tad, kad beigšu sportot, varbūt uz moci vispār negribēšu pat skatīties. Tad jau redzēsim.
Sacensībās būtu iespējams piedalīties, ar austiņām klausoties mūziku?
Domāju, ka jā. Tikai pēc kāda otrā apļa mūziku vairs nedzirdētu. Būtu tā sakoncentrējies, ka pilnīgi vienalga, kas skan fonā.
Kad brauc pa trasi, sanāk ievērot, piemēram, kādu meiteni?
Fanus var redzēt, kaut ko īpaši spilgtu, kas izceļas uz apkārtējā fona. Kad sanāk iespringt, tad gan nepievēršu uzmanību tam, kas atrodas apkārt.
Kādas sajūtas pārņem lēciena laikā? Par to, kā labāk piezemēties?
Ar piezemēšanos ir tā, ka viss notiek automātiski. Kad atrodos gaisā, tas ir brīdis, kad var atbrīvoties, ievilkt elpu, atslābināties.
Esi mērījis tālāko savu lēcienu?
Nav sanācis. Dažreiz pēc sacensībām gan uzrīko mačus, kurš tālāk aizlēks, bet neesmu tādās piedalījies.
Daži sportisti, kas ar moci izpilda akrobātiskos lēcienus, saka, ka pievērsušies šim bīstamajam sporta veidam tāpēc, ka apnicis braukt pa trasi un visu laiku uzvarēt.
Tas nav priekš manis. Neesmu tik traks. Daži no trikiem ir tādi, ka skatos un nevaru saprast, kā tas vispār ir iespējams.
Kādas tev attiecības ar gadžetiem?
Ir iPhone, Apple dators, ko bieži izmantoju, lai sazinātos ar vecākiem un draugiem. Arī ar iPhone var izdarīt visu, neko citu nevajag. Esmu mēģinājis uzspēlēt dažādas datorspēles, taču tam neatliek laika. Pēc treniņiem gribas atpūsties, nevis vēl pāris stundas braukt ar moci datorā un koncentrēties.
Nez KTM rūpnīcā zina, ka šo saīsinājumu mēdz tulkot visneiedomājamākos veidos? Piemēram, krupis tomātu mērcē?
Tādu gan nezinu. Tikai – Kā Tikt Mājās vai Kartupeļu Tīrāmā Mašīna.
Meitenes pēc sacensībām neprasa izvizināt?
Varbūt divas reizes gadā paprasa, ne biežāk.
Kad vizina meitenes uz moča un tā straujāk piebremzējot, var pārbaudīt viņas sievišķīgās formas.
Jā, jā, jā(smejas), tas gan tiesa!
Tev ir meitene, spriežot pēc informācijas sociālajos tīklos? Ko viņa saka par tavu nodarbošanos?
Pie tā ir jāpierod. Mana mamma nekad neskatās kā braucu sacensībās, viņa tajā laikā sēž busā. Mana meitene jau satraucas, bet tas, ko daru, tas ir mans darbs, man tas patīk. Ja meitenei tas nepatīk, tad tā nav īstā meitene. Jo motokross būs vienmēr.
Daži motobraucēji trasē mēdz īpaši spēlēt uz publiku, lēcienu laikā pamājot ar roku.
Faniem ir ļoti patīkami to redzēt un viņu dēļ tas ir jādara. Bet jāizvēlas arī īstais brīdis un īstās sacensības. Nevar būt tā, ka pasaules čempionātā, ja esi līderos, visu laiku tikai māj skatītājiem. Ir jau arī tādas sacensības, kurās vairāk tieši uz skatītājiem spēlē.
Autogrāfus bieži prasa?
Šogad ļoti daudz. Pēc katrām sacensībām ir atsevišķas autogrāfu sesijas.
Meitenes jau prasa parakstīties ne tikai uz plakātiem, bet arī uz krūtīm? Lieli izgriezumi un lielas cerības.
Tāds gadījums nav bijis.
Kāds ir tavs dienas režīms?
Tas atkarīgs no tā, vai paredzēts treniņš ar motociklu. Ja ir, tad no rīta nedaudz izskrienu vai pabraucu ar riteni, pēc tam treniņš trasē ar moci. Tad mājās, nedaudz paminos ar velo, uztaisu vakariņas, paēdu un eju gulēt. Ja nav treniņš trasē, tad no rīta dodos pie fiziskās sagatavotības trenera. Pēcpusdienā mājās, nedaudz atpūšos, tad vēl viens treniņš un tad jau atkal vakars klāt. Vakariņas un gulēt. Laiks iet ļoti ātri.
Kādi ir specifiskie fiziskie vingrinājumi?
Trenēju muguras, plecu un kāju muskuļus, motokrosā visas ķermeņa daļas vajadzīgas. Spēka, ātruma un eksplozivitātes spēku, lai muskuļiem ir jauda, nevis tikai lieli.
Kā motokrosā ienāk dažādi tehniski jauninājumi?
Sāku braukt tikai pirms 12-13 gadiem, tad nebija kakla sargu. Viss pārējais jau bija. Nevarētu teikt, ka notiek lielas izmaiņas, bet viss kļūst vēl drošāks, vēl profesionālāks. Arī ķermeņa aizsargi pildīja tās pašas funkcijas. Tajā laikā, kad pats vēl nebraucu, bija moči ar trumuļu bremzēm. Kad sāku braukt, visiem jau bija disku bremzes. Tik sens es vēl neesmu.
Tu brauc un piepeši pazūd bremzes…
Bremzes, sajūgs pazūd vai gāze iesprūst. Viss kaut kas var notikt. Akmentiņš ieķeras starp bremžu diskiem. Ja nolūst ātrumpārslēgs un palieku trešajā ātrumā, tad vēl varu nobraukt visas sacensībās, bet ja pazūd aizmugurējās bremzes, tad gan ir tā kā ir.
Atceries, kad visvairāk par ko baidījies?
Kad biju jaunāks, aizbraucot uz nepazīstamu trasi ar lielu tramplīnu, sākumā bija bailīgi lēkt. Tagad tramplīni nešķiet tik lieli, visus iespējams uzlēkt.
Organizatori jau nepārtraukti strādā pie trases uzlabošanas. Ja to labi sagatavos, tā sacensības būs aizraujošas skatītājiem. Ja trase būs slikti sagatavota, būs viena trajektorija, viena špūre, visi brauks vilcieniņā un skatītājiem būs garlaicīgi. Skatītājiem patīk apdzīšanas manevri, lieli lēcieni. Lai ir šovs.
Un tomēr, kā iespējams sportu savienot ar privāto dzīvi?
Viss ir pakārtots motosportam. Dzīvoju Beļģijā, paretam atbrauc ciemos kāds draugs vai draudzene, vecāki. Tēvs brauc uz visām sacensībām, kas notiek Eiropā, satieku viņu tur. Mammu, māsu un draugus satieku retāk, vai arī tad, kad aizbraucu uz Latviju. Daudz laika privātai dzīvei nav. Beļģijā man ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar latviešu ģimeni, kas dzīvo šeit vairākus gadus. Samērā daudz laika pavadu ar viņiem. Citreiz ir tā, ka pietrūkst māju, draugu, kad ir garlaicīgi, bet arī tā ir daļa no profesionālā sporta. Rupjmaizes pietrūkst. Kad kāds brauc ciemos uz Latviju, tam obligāti jāatved rupjmaize. Standarta pasūtījums ir “Lāču” rupjmaizīte. Mājas ir mājas, bet treniņu apstākļi Beļģijā ir nesamērojami labāki nekā Latvijā. Šeit es praktiski to vien daru kā trenējos.
Teksts: Pauls Reinis, Foto: Jānis Pastars
Mācies veikborda trikus internetā!