Desmit dienas, piecpadsmit posmi.
“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā jeb GR20 trekings Korsikas kalnos.
Piedāvājam jums Kristīnes Liepiņas rakstītos fragmentus no dienasgrāmatas par GR20 trekingu Korsikas kalnos.
Šodien lasi par piekto un sesto dienu.
Teksts: Kristīne Liepiņa
Foto: Kristaps un Kristīne Liepiņi (Kalnu Grupa)
02.10.2016. Piektā diena, septītais un astotais posms.
Pēc lietainās nakts ceļamies negribīgi un “slapji”, – kuram gan patīk pakot slapju telti. Par laimi pret rītu debesis ir noskaidrojušās, bet saule gan vēl kādu stundu slēpsies aiz kalna. Ēdam brokastis, pakojamies un dodamies tālāk. Priekšā 600 augstuma metru kāpiens augšup līdz pārejai pa “taku” – klintīm un akmeņiem. Nav tā, ka būtu pilnīgi viegli, bet tā kā mums ir kāpšanas iemaņas, tas nekas sarežģīts arī nav. Apdzenam vairākus trekingotājus. Pamalē sāk jau sarasties mākoņi, gaiss pēc vakardienas lietus ir mitrs, nekas nežūst. Taka sāk kļūt aizvien stāvāka, tomēr tiekam atalgoti ar skaistiem skatiem, jo īpaši uzreiz pēc pārejas sasniegšanas – šeit taka traversē milzīgu kalnu cirku ar stāvām granīta smailēm un skaistiem ezeriem cirka dziļumā. Īpašu skaistumu šodienas gājienam piešķīra mākoņi, kas no vienas puses ieskauj kori, tai pašā laikā otra puse no kores ar skaidrām zilām debesīm.
Uz pārejas satikām cienījama vecuma kundzi (tā ap 70) leopardraksta biksēs, kura piestājusi pauzē izvilka smēķi un pa telefonu franču valodā stāstīja kādam, cik nopratām, ka lietu šeit vairs nevēlas piedzīvot un ķiķināja par Kristapa izvilkto planšeti. Turpat arī aprunājāmies ar pāris krieviem no Pēterburgas, kuri šo pašu taku iet jau astoto dienu (kaut kā sakautrējāmies pateikt, ka mēs tikai piekto), – izskatījās, ka viņiem ir tendence pārkrauties ar pārāk smagu ekipējumu, jo somas bija divtik lielas salīdzinot ar mūsējām.
Jā, šajā GR20 posmā taka ir ar raksturu, un tie, kas sagaida taciņu “taciņas” izpratnē būs pārsteigti, jo šeit daudz jākāpj pa klinšu blokiem, jāpārvar akmeņu sagāzumi, jāšķērso strauti. Šeit redzētās vismaz puskilometru augstās granīta sienas tā vien aicina atbraukt uz Korsiku vēlreiz – ar alpīnisma ekipējumu.
Dienas vidū uz neliela klinšaina kores pleca izlikām žāvēties telti un apžāvējām mitrās drēbes. Paspējām uz īsu brīdi, jo pēc pauzes, dodoties ceļā, saulei priekšā atkal aizlien mākonis. Septītā posma beigas no pēdējās pārejas (šajā posmā tās ir kādas četras?) līdz kalnu mājai dramatiskā “free style” stilā – brūkoši un kustīgi akmeņi starp kuriem tek upe. Šodien uz takas esam satikuši arī pāris cilvēkus ar pārsistām un asiņojošām sejām – jā, krist šeit nevajadzētu, bet var iznākt! Jābūt uzmanīgiem.
Kalnu māja Pietra Piana ir ciet, arī šeit sezona ir beigusies, bet mums tur, atšķirībā no citiem trekingotājiem, neko nevajag, viss jau mums ir līdz. Vienīgais ko gribētos – varbūt ar kaut ko no pārtikas papildināt mūsu krājumus. Pie aizslēgtās kalnu mājas zālienā izbērti kartupeļi. Izvēlamies dažus skaistākos, nomazgājam strautā un iepakojam mugursomā – būs labs papildinājums vakara zupai. No kalnu mājas lejup sākas jau astotais trekinga posms. Pēc kādas stundas gājiena uz leju sākam meklēt vietiņu teltij, jo negribam sākt nākošo kāpienu augšup šodien – lejā ir siltākas naktis. Nolemjam apmesties pie upes vecā pussabrukušā “mājā”, kas vairāk gan atgādina lielu, kantainu akmeņu krāvumu. Mazgājamies upē – ūdens ir auksts, mazgājam arī drēbes, gatavojam vakariņas. Telti celsim tad, kad satumsīs.
Neskatoties uz to ka šodien esam septiņās stundās uzkāpuši 850m pa vertikāli un uz leju nogājuši vairāk kā tūkstoti augstuma metrus, šķērsojuši vismaz trīs kalnu pārejas, sajūta ir kā mazā atpūtas dienā, – paši tīri, drēbes izmazgātas un karājas uz šņores, kas nostiepta stap koku un pussagruvušo akmens valni, ēdam brīnišķīgu zupu, kura uzvārīta no puspaciņas Minestrone zupas koncentrāta, kaltētajiem tomātiem un svaigiem kartupeļiem, kurus atradām izmestus pļavā pie kalnu mājas, un visapkārt ir silts, vakara saules pieliets priežu mežs.
03.10.2016. Sestā diena, astotais, devītais un desmitais posms.
Ceļamies vēl tumsā, nakts ir silta. Drēbes pavisam labi izžuvušas. Ceļā. Noejot vēl kādus 300 augstuma metrus uz leju esam uz tilta, kurš ir tieši virs divu upju sateces vietas. Šeit, zemākajā vietā ir vairs tikai 950 augstuma metri virs jūras līmeņa un jāsāk kāpt atkal augšup, – kāds puskilometrs augstuma līdz posma beigām. Tur ir nākošā kalnu māja. Un tad sākās devītais posms… Bāc! Uzkāpām līdz kalna korei virs kalnu mājas, bet šodien šeit pūš ļoti spēcīgs vējš. Taka iet pa kores muguru augstāk un augstāk. Vējš pieņemas spēkā. Man tik ļoti sevis kļūst žēl, – raudātu, bet nav spēka, jo vējš pūš tik spēcīgi, ka gāž nost no kājām un no deguna pūš ārā puņķus … Un kāpienam augšup, šķiet nebūs beigu. Aizslēpjamies aiz kāda liela akmens, lai uzvilkam papildus jakas un cimdus, kā arī cepures. Līdz pārejai tiekam salstot un ar spēku turoties pretī vējam. Aiz pārejas pārliekuma vējš jau vairs tik stipri nepūš un garstāvoklis nedaudz uzlabojas.
Otrpus pārejas seko vairāk kā kilometru augstuma starpībā (1200m) garš nokāpiens, sākumā pa akmeņiem un klinšainu taku, tad gar ļoti skaistu, granīta klintīs upes izskalotu, kanjonu. Šeit ļoti netipiski daudz tūristu – no ielejas apakšas šeit tuvu takas un iespēja piebraukt ar automašīnām. Man skumjš noskaņojums un nespēks, ļoti gribās ēst. Lēnām turpinam iet uz tuvāko apdzīvoto vietu Vizzavonu ar cerību, ka tur būs veikals. Šeit 920m augstumā atrodas neliela pilsētiņa ar vēsturiskām “kūrortmāju” ēkām, daļa no tām gan vairāk graustu, nevis ēku statusā. Pie Vizzavonas dzelzceļa stacijas atrodam nelielu veikalkiosku, kur tiekam pie maizes un siera gabala, savukārt otrā pusē ielai, vietā, par kuru izkārtne vēsta “bārs” – pie milzīgas picas un kafijas katram. Sava veida “pusceļa” svinības pie smalki klātiem galdiem. Man, protams, sirdsapziņas pārmetumi, bet tik garšīgu picu nebiju ēdusi, – vispār tā bija mana pirmā pica desmit (!) gadu laikā un te nu mans mans kaloriju kalkulators uzsprāga…
Pēc pusdienām devāmies GR20 trekinga desmitajā posmā un pa takām mežā uzkāpām vēl kādus 700 augstuma metrus augšup, pa ceļam apstājoties vien kādā ceļmalā, lai pamatīgi saēstos kazenes. Tā sakot – saldajā. Pica devusi jaunu elpu un jaudu! Kāpt pret kalnu šodien vairs nav problēma. Ejam līdz kādiem 18:30 un tad tieši pie strauta, piecpadsmit metrus no takas, kā par laimi, atradām arī lielisku teltsvietu. Nomazgājamies, vāram tēju, Kristapam pāris siermaizes. Man šodienai pārtikas gana.
Jau rīt lasi par pārgājiena septītajā un astotajā dienā piedzīvoto.
#Dzelzs Bricis: Katrās sacensībās tuvu ideālam