Vieglatlēte Līna Mūze nezina, ko nozīmē padoties. Lai gan viņas dzīves laikā ir bijusi ne viena vien situācija, kad padošanās varētu šķist vieglākā izeja, tomēr tas nav ceļš, ko viņa izvēlētos iet. Līna ir cīnītāja, kuru iedvesmo cilvēki, kas nebaidās strādāt, lai sasniegtu visus savus mērķus.
– Tava Sportland kampaņas misija ir “nekad nepadodies”. Profesionālajā sportā tā noteikti ir ļoti vērtīga apņemšanās…
– Nodarbojoties ar profesionālo sportu, man tiešām vairākas reizes ir bijusi vēlme atmest visam ar roku un padoties, taču tas, manuprāt, ir vieglākais ceļš. Un tas nav par mani! Smagākais brīdis man profesionālajā sportā bija laiks, kad ceļgala traumas un operācijas dēļ netiku uz savām otrajām olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro 2016. gadā. Tik daudz asaru un domu par padošanos, cīņa ar sevi… Tie kopumā bija seši mēneši, kad nespēju savaldīt savas emocijas, un pati mazākā provokācija spēja mani salauzt. 
– Kā pēc tādas traumas atkal “piecelties” un turpināt iet uz priekšu?
– Jāatrod spēks sevī pašā. To man mamma vienmēr atkārto. Lai arī cik slikti viss izskatās, lai arī cik ļoti sāp kāda trauma vai ķermenis, jārod visam risinājums, jāsaredz pozitīvais pat negatīvajā. Nekad neapstāties, nebūt vājam brīžos, kad tevi mēģina salauzt. Jāatceras, ka cilvēkam dzīve uzliek pārbaudījumus tikai tik lielus, cik pats cilvēks tos ir spējīgs panest. Tāpēc ar dzelžainu mērķtiecību un motivāciju tie ir jāsalauž – viss izdosies, ir tikai jātic.
– Tu esi profesionāla sportiste, guvusi panākumus vieglatlētikā – kā tu vēlies iedvesmot citus cilvēkus?
– Kad biju maza, es vienmēr sev nospraudu mērķus, kurus vēlējos sasniegt, un tos arī sasniedzu. Mazus, bet reālus – tādus, kuru sasniegšanai man bija nepieciešams pašas darbs un maksimāla nodošanās tam. Vēlos cilvēkiem nodot to, ka nevajag apstāties pie sasniegtā, vajag nospraust nākamo mērķi un tiekties uz to! Vienmēr ir jāturpina augt un pilnveidot sevi. Es arī turpinu augt, un mani mērķi, sapņi kļūst tikai lielāki, un es nekad nebeigšu tiem dzīties pakaļ.
– Tu daudz ceļo, redzi, kā cilvēki dzīvo citviet, arī šobrīd atrodies Ķīnā – ko mēs, tavuprāt, varam mācīties no cilvēkiem citviet?
– Jā, ceļoju daudz, bet varu teikt, ka ārpus Latvijas robežām nav sapņu zemes, citur nav labāk. Ķīnā, piemēram, cilvēki kā skudriņas strādā līdz pat 12 stundām dienā septiņas dienas nedēļā un saņem ļoti niecīgu samaksu. Cilvēki ir tik atšķirīgi katrā valstī, kurā man ir bijusi iespēja pabūt. Man šķiet, ka cilvēkiem Latvijā vienkārši vajag novērtēt to, kas viņiem ir un iemācīties priecāties par katru lietu, ko iegūst vai nopelna. Mums ir svaigs gaiss, meži, pļavas, lielāka zemes platība uz vienu cilvēku, tīrs ūdens, ēdiens. Mums ir tik daudz, par ko būt pateicīgiem.
– Kādās jomās, tavuprāt, mums kā sabiedrībai vēl būtu jāaug un jāmainās?
– Mums ir iespēja uzlabot visas jomas, bet tas ir no sirds jāgrib visai mūsu sabiedrībai. Lai to izdarītu, ir jāstrādā saliedēti vienā virzienā. Šķēpmešanas pamatā ir taisnvirziena kustība –sākot ar ieskrējienu un beidzot ar šķēpa piezemēšanos visam ķermenim ir jādarbojas vienoti un ar mērķi, tikai tad metiens izdosies ļoti tāls. Tāpat ir ar sabiedrību kopumā – ja mēs vēlēsimies ko mainīt vai uzlabot, tas jādara mums visiem kopā un jābūt vienotam mērķim un tālākam redzējumam.
– Kas tevi pašu iedvesmo un motivē ikdienā?
– Patiesībā ļoti daudzi cilvēki! Jo katrs ir izdzīvojis vai sasniedzis savā jomā ko īpaši svarīgu pašam sev. Mani motivē cilvēki, kuri spēj sasniegt savus mazos vai lielos sapņus, strādā un nebaidās no tā, ja viņiem neizdodas. Iedvesmojos no cilvēkiem, kas atrod izeju, nevaino citus savās likstās un atrod spēku palīdzēt sev un arī citiem.
– Šķēpmešana, monobobslejs – kas tālāk? Ko tu vēl vēlies sasniegt savā profesionālajā un personīgajā dzīvē?
– Esmu ļoti mērķtiecīga un neatlaidīga, un, kad vienu lietu sasniedzu, jau ķeros pie nākamās. Man ir daudz padomā, bet uz doto brīdi visa mana enerģija un prāts tiek veltīts Tokijas olimpiskajām spēlēm, kas notiks 2020. gadā.
Teksts: Liene Pālēna. Foto: Artūrs Pavlovs; no Līnas Mūzes personīgā arhīva.
ALPĪNISTE KRISTĪNE LIEPIŅA: KALNOS NOKĻUVU NEJAUŠI