Lindu Samsonovu mēs bieži dzirdam Radio5 ēterā. Paralēli darbam radio Linda vada arī pasākumus, un viņas kaislība ir ceļošana. Lasi, kā uzturēt līdzsvaru ikdienā, un uzzini, kāds ir eksotiskākais galamērķis, kur Linda bijusi!
– Pastāsti, kā aizsākās aizrautība ar to, ko dari ikdienā?
– To, ka man patīk runāt un ir ko teikt, jau bērnībā pamanīja mani vecāki. Tā es nokļuvu teātra un mūzikas skolā, kur tika ielikti pamati publiskajai runai. Kad veidojās Pieci.lv, Toms Grēviņš uzaicināja mani piedalīties radioproducentu konkursā. Izaicinājums tika pieņemts, un jau vēlāk, kad Māra Upmane- Holšteine, kuru producēju, devās gaidīt pirmdzimto un tika meklēts aizstājējs, ierosināju – kurš tad labāk par mani varētu zināt, kas jādara šajā ētera laikā? Kolēģi un vadība bija patīkami pārsteigti par manu sniegumu, un, šķiet, nu jau esmu vadījusi raidījumu visos ētera laikos!
– Tu vadi arī pasākumus. Tā ir liela atbildība un arī stress. Kā tu tiec ar to galā?
– Atklāti sakot, lielākais stress man ir par to, vai izdosies ierasties laikā. Mistiskā veidā – apstākļu sakritību un manas mūžīgās skriešanas dēļ – tas ir izaicinājums un arī ļoti svarīga darba daļa, kas rada un atstāj par mani konkrētu iespaidu. Tiklīdz mikrofons ir rokā, uztraukums pazūd. Protams, palīdz arī tas, ka izskatos labi – tā ir papildu pārliecība par saviem spēkiem. Tālāk gan nekā sarežģīta nav – ir konkrēts vēstījums, kas jānodod publikai, un jābūt patiesai un cilvēcīgai, sīkumos jāsaskata pozitīvais, jo tas visus atbruņo. Un tad mēs esam uz viena viļņa!
– Kas ir visforšākais tavā darbā?
– Radīt lielisku mirkli! Pateikt ēterā īstos vārdus un atskaņot brīdim piemērotāko dziesmu. Tā ir kolosāla sajūta! Tikko, esot ēterā, sāka snigt pirmais sniegs, un, protams, Dīna Mārtina Let it Snow mirklim piešķīra fantastisku noskaņu – tik daudz pozitīvu ziņu no klausītājiem! Spēja ietekmēt cilvēku noskaņojumu ir burvīga.
– …un ne tik foršais?
– Ak, brīvdienu rītu ēters… Man bija jāmaina savs ballīšu karalienes statuss, lai spētu katru brīvdienas rītu deviņos pie pults būt svaiga un moža. Lielākā daļa pasākumu un svinību notiek piektdienas un sestdienas vakarā. Tās mēdz ieilgt, un tad no rīta sēžu uz gultas malas un apdomāju savas dzīves izvēles. Bet, pasakot pirmos vārdus ēterā, viss aizmirstas. Tāpat nedaudz grūtāk bija pārplānot nedēļu un likt to respektēt arī pārējiem, citādi sanāca strādāt bez brīvdienām. Tas ātri kļūst neizturami, un rodas sajūta, ka man vairs nav ko teikt, un vienkārši gribas paklusēt.
– Tev patīk ceļot, vai ne? Kāds ir bijis tavs eksotiskākais galamērķis?
– Jā, mani vecāki domā, ka es vispār nestrādāju, tikai ceļoju. Bet laikam ir labi radīt šādu iespaidu, jo man ir tikpat brīvdienu gadā cik citiem. Atšķiras tikai veids, kā tās pavadu. Tālākais un eksotiskākais galamērķis ir bijusi Austrālija. Par to paldies jāsaka draudzenei, kas tur apprecējās. Tā tiešām ir sirreāla sajūta stāvēt parkā, kur tev garām lēkšo desmitiem ķenguru. Nezinu, vai kādreiz kāds brauciens ar ūdensmotociklu spēs konkurēt ar nokļūšanu Daydream Island. Redzēt Lielo Barjerrifu savām acīm… Arī austrāliešu laid back lifestyle man ļoti iet pie sirds, cenšos to popularizēt arī Latvijā. Un apmaldīšanās naktī Sidnejā ir viens no laimīgākajiem ceļojumu brīžiem.
– Kur tu ikdienā rodi līdzsvaru un harmoniju starp daudzajiem darbiem un pienākumiem?
– Pēc labi padarīta darba tiešām nepieciešams sevi apbalvot ar atpūtu, veltīt laiku sev un reizi nedēļā pamosties bez modinātāja. Arī sporta zāles apmeklējums trīs reizes nedēļā man ir svarīgs, tam pakārtoju savus pārējos vakara plānus. Citiem tas liekas jocīgi, bet es tiešām jūtu, ka šādi daru sev labu, jūtu, ka katrā ķermeņa šūnā ir spēks, možums un veselība. Izklausās tik vienkārši un garlaicīgi, vai ne? Bet tik daudzi šo vienkāršo patiesību aizmirst, un iekšējā sistēma nobrūk. Mūsdienās tā ir bieža parādība. Uzskatu, ka fiziskā veselība ietekmē arī mentālo stāvokli. Esiet aktīvi! Nav jāapmeklē visi pasākumi, bet tikai tie, kur tiešām vēlaties būt. Ejiet kājām, iekustiniet sevi un savas domas ar kāpienu septītajā stāvā, nevis izmantojot liftu! Kustieties, un viss būs labi, apsolu!
– Strauji tuvojas ziema un bargais aukstums. Kas tev palīdz justies silti un komfortabli?
– Esmu ļoti salīga – pat vissiltākajā jakā man mēdz būt vēsi. Bet šī problēma tiek risināta ar kustīgu dzīvesveidu. Nevaru sagaidīt slēpošanas sezonas sākumu. Nezinu, kā garo ziemu varētu izdzīvot bez šī prieka! Milzīgs paldies tiem cilvēkiem, kas mani uzlika uz slēpēm un kalna. Un vēl, protams, tēja un karstie dzērieni – tie rada gan jauku ziemas atmosfēru, gan silda no iekšpuses.
– Kādi ir tavi galvenie kritēriji, izvēloties ziemas apģērbu?
– Uhh, jo siltāk un ērtāk, jo labāk! Pats jaukākais, ka mūsdienās šī kombinācija arī izskatās labi. Svarīgākais, lai varu ziemā ērti pārskriet pār Vecrīgas bruģi uz radio māju un dažreiz dzīties pakaļ tramvajam. Te favorīti ir pamatoti populārie Timberland zābaki. Esmu liela cepuru fane – manā kolekcijā ir viss: no platmalēm līdz kažokādas galvas rotām. Ziemā visbiežāk man galvā ir silta adīta cepure ar bumbuli – lai lustīgāk! Skolas gados patika skraidīt pliku vēderu īsajās jakās, bet tagad mēteli ar siltu un lielu kapuci man neatņems neviens. Patīk arī spilgtas krāsas, bet jāatzīstas, ka ar gaišas krāsas jaku pat nevarētu iziet no mājām, to nesasmērējusi.
– Mīļākā vieta, kur pavadīt ziemas vakarus?
– Lauku mājās Krimuldā pie kamīna ar gardumiem un kādu kriminālromānu, bužinot murrājošu kaķi vai laižoties lejā uz lāpstas pa Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi! Sārtākie vaigi un vissaldākais miedziņš ir pēc pāris apļiem trasē uz distanču slēpēm.
Teksts: Luīze Kuzmina
Federācijas kauss rīgā