Luīze Šlihta ir akrobāte, kas ar deju sadraudzējusies jau agrā bērnībā. Kad meitenei bija divi gadi, viņa tika aizvesta uz savu pirmo tautisko deju nodarbību. Luīze ir sevi pierādījusi arī karsējas lomā un pašreiz ir enerģiska Street Warriors dalībniece.
– Luīze, tu esi akrobāte un atslēgas persona deju grupā Street Warriors. Pastāsti, kā sākās tava aizrautība ar deju?
– Man kopš bērnības ir paticis dejot un kustēties. No divu gadu vecuma sāku dejot tautiskās dejas. Pēc tam vecāki mani aizveda uz mūzikas skolu. Sanāca tā, ka izvēlējos ļoti sarežģītu instrumentu – vijoli. Nomācījos kādu gadu un sapratu, ka tas nav priekš manis, jo man patīk būt kustībā. Tad arī sāku dejot vairāk šova dejas. Tā sākās mana aizraušanās ar deju.
– Pieļauju, ka akrobātu Latvijā nav daudz. Tāpēc arī tava darbošanās iedvesmo citus, kuri izlemj nodarboties ar šo sporta veidu. Tu arī esi aktīva sociālajos tīklos, īpaši platformā Instagram, pārvaldot kontu luizeslihta. Kāds ir būtiskākais vēstījums, ko vēlies nodot auditorijai?
– Mans vēstījums – būt aktīviem, nesēdēt, bet iet un darīt, kustēties, piedalīties un dzīvot aktīvi visu laiku. Vēl viena lieta, ko ļoti cenšos uzsvērt, – ir jādara tas, kas tev patīk, un, ja tu vari atrast veidu, kā to pārvērst par profesiju, tad tas vispār ir superīgi, jo vari darīt to, kas tev patīk, un arī nopelnīt. Tāpēc es uzskatu, ka maniem sekotājiem vajadzētu ņemt piemēru – darīt to, kas patīk, dzīvot aktīvi un forši pavadīt laiku.
– Pastāsti par Street Warriors! Kā tu tur nonāci, un ko jūs tur īsti darāt?
– Šova komandā Street Warriors es nonācu nejauši. Pirms tam vairākus gadus biju trenējusies RTU karsēju komandā, kura arī nodarbojās ar augsta līmeņa akrobātiku, – tādu karsējsportu, kāds redzams amerikāņu filmās, kur meitenes parasti ceļ augšā, met gaisā. Ar to es arī nodarbojos. Tad kādā atlasē atnāca Gatis, kas ir Street Warriors vadītājs. Viņš ar savu draugu bija izdomājis paralēli Street Warriors pamēģināt ko līdzīgāku šim. Pirms vasaras sākām uzstāties, viņi mani pāris reižu uzaicināja, lai parādu trikus, ko mēs darām pāros, kur ceļ un met gaisā. Visu vasaru es uzstājos kopā ar viņiem un augustā sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu darīt, ka redzu sev nākotni un gribu palikt ar viņiem. Nācās izvēlēties, un es izdarīju izvēli par labu Street Warriors. Tagad esmu šajā komandā. Mēs taisām ļoti dažādu akrobātiku. Viens ir dažādi salto uz zemes, flipi un viss, ko var iedomāties, ko cilvēks var mētāt. Otrs – pāru akrobātika, ar ko es pati vairāk nodarbojos. Šis tas ir arī aizgūts no karsēju komandām – cēlieni, metieni un dažādas piramīdas, ko mēs taisām visa komanda kopā. Protams, arī daudz dejojam.
– Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri arī vēlas nodarboties ar akrobātiku? Ar kādām grūtībām būs jāsaskaras? Ar ko ir jārēķinās?
– Jauniešiem, kas vēlas nodarboties ar akrobātiku, es iesaku strādāt ar sevi un savu ķermeni. Vispār sākt nodarboties ar akrobātiku vieglāk ir jaunākiem bērniem, jo ir mazākas bailes un var ātrāk visu apgūt – tu nebaidies, tu vienkārši ej un dari. Arī lokanības ziņā bērns var vairāk nekā jaunietis. Tiem, kuri vēlas nodarboties ar akrobātiku, tas ir jādara uz 100 procentiem. Katru dienu jāstaipās, katru otro dienu kaut kas jāpamētā. Nevajag palikt tikai pie viena trika, ko esi iemācījies, jo nebūs progresa. Vajag kāpināt grūtības līmeni un meklēt jaunas idejas. Arī mēs paši ļoti daudz ideju smeļamies no ārzemju akrobātiem, kas, piemēram, kaut ko publicē instagramā un feisbukā. Kaut vai šie interesantie video, kur kāds nokrīt. Ik pa laikam paskaties un pasmejies, bet mēs paskatāmies un saprotam, ka tās ir interesantas idejas, ko vērts izmēģināt. Arī citiem iesaku vienmēr izmēģināt kaut ko jaunu, nebaidīties, būt unikāliem un radošiem. Protams, ir grūtības – kaut vai šīs pašas traumas, tās ir diezgan neizbēgamas. Ir jābūt pietiekami drosmīgam, lai veiktu trikus, bet jābūt arī pietiekami apzinīgam, nosvērtam. Kad mēs taisām trikus, mēs esam gatavi un zinoši, kas mums ir jādara brīdī, ja triks nesanāk, ja kaut kas gāžas, – mēs zinām, ko darīt. Tāpēc viens faktors, grūtības, ar ko jāsaskaras, ir – kad tu redzi triku un nodomā, ka to varētu pamēģināt, tev jau uzreiz ir jāatrod veids, kā tu reaģēsi, ja triks nojuks. Arī šī ir ļoti laba prasme – spēt kontrolēt brīžus, kad kaut kas noiet greizi. Mēs komandā cenšamies to attīstīt, būt veikli un visu laiku domāt, ko darīt, ja kaut kas neizdodas.
Ir jārēķinās ar traumām, jo tās ir neizbēgamas, jārēķinās, ka nebūs viegli, un jārēķinās arī ar sāpēm. Kopumā jaunietim ir jābūt ļoti motivētam, jādodas uz mērķi un brīžos, kad ir grūti, kad treniņš ir bijis slikts un šķiet, ka nekas nesanāk, jāapzinās, ka ir arī sliktās dienas. Vienkārši atceries, ka uz nākamo treniņu tev jāiet vēl motivētākam, vēl gatavākam, lai atkal varētu trenēt sevi un iegūt jaunas prasmes.
– Ikdienā tik daudz kam nākas veltīt laiku – sev, ģimenei, sportiskajām aktivitātēm. Kā tu rodi līdzsvaru starp šīm lietām?
– Varu teikt, ka man ir ģimene, ar kuru es dzīvoju kopā, un ir arī otra ģimene – Street Warriors komanda, ar ko pavadu visvairāk laika. Man ir ļoti grūti vienkārši sēdēt mājās, tāpēc es pārsvarā izvēlos atpūsties aktīvi. Vai nu mēs kaut kur aizbraucam, vai vienkārši prieka pēc kaut ko darām, piemēram, taisām trikus. Tās pašas fotosesijas, ko veidojam instagramam, top nepiespiestā un fun gaisotnē. Runājot par līdzsvaru – šķiet, ka uzsvars tiek likts uz sportiskajām aktivitātēm, jo tieši tur es rodu mieru un varu atpūsties, bet tur valda arī liels satraukums un dažreiz gadās nogurt no tā. Toties šo gadu laikā es jau esmu izpratusi savu ķermeni: jūtu, kuros brīžos ir pārslodze, kad vairs nevaru. Jūtu arī to, kuros brīžos es varu un man ir riktīgi iekšā.
– Kāda, tavuprāt, ir svarīgākā īpašība, lai sasniegtu mērķus?
– Manuprāt, svarīgākā ir motivācija, jo tu pats šo motivāciju vari radīt un kontrolēt. Tas ir atkarīgs no tā, kā tu sevi noskaņo. Protams, ja vajag iegūt motivāciju, var skatīties šos motivācijas avotus un tad saprast: ja kāds to var izdarīt, tad arī es to varu. Ir jābūt arī ļoti prasīgam pret sevi, nedrīkst par daudz atslābt, jo, ja tev ir lielais mērķis, tu pamazām kāp un kāp, līdz to sasniedz. Bet, ja tu pie pirmā panākuma nedaudz atslābsti, tad tu apstājies attīstībā un vairs necelies augstāk. Bet, ja tu gribi sasniegt lielu mērķi, tu nedrīksti atslābt un tev ir sevi arī jākritizē. Manuprāt, pēc katra priekšnesuma ir jāskatās video vai vismaz jāatceras tas, ko izdarīji nepareizi vai arī varēji izdarīt labāk. Jābūt lielai motivācijai un šim kritiskajam es, lai ietu uz priekšu lielākiem soļiem.
– Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies savu treniņu apģērbu?
– Savu sporta apģērbu izvēlos ļoti ērtu. Komforts man ir prioritāte. Otrā lieta, kas man ir svarīga, – apģērbam jābūt apspīlētam, jo, taisot dažādus trikus, ir jāredz, kādā leņķī atrodas ķermenis, kāja, roka. Ir traucējoši, ja apģērba gabali karājās. Arī pāru trikos traucē, ja ir lielas bikses vai krekls, kas visu laiku pland un slīd, – ir grūti satvert citu augumu. Vēl ļoti svarīgi ir apavi – lai tiem nebūtu milzīga zole, lai tie būtu viegli un satverami.
– Kā sports ir ietekmējis tavas dzīves prioritātes? Kam tu ikdienā atvēli vairāk laika un enerģijas?
– Grūti teikt, kādas būtu manas prioritātes, ja es nenodarbotos ar sportu. Tas vienmēr ir bijis ar mani, esmu ar to uzaugusi. Kad draudzenes grib uztaisīt kādu ballīti vai vienkārši satikties, man bieži nākas izvēlēties starp to, vai es atļaujos iziet ar draudzenēm vai atpūšos, lai nākamajā dienā varu pilnvērtīgi trenēties. Nenoliedzami – sports ir viena no manām prioritātēm. Lielākoties arī savu laiku un enerģiju es atvēlu treniņiem un visam, kas ar to saistīts. Cenšos būt pietiekami produktīva, pat ja esmu nogurusi. Visu savu enerģiju veltu tam, lai varu attīstīties.
– Bieži ir dzirdēta atruna „man nav laika pievērsties sportam’’. Kā mijiedarbojas laiks, gribasspēks un sports? Vai bez gribasspēka ir iespējams ko sasniegt?
– Šī atruna man šķiet smieklīga, jo uzskatu: ja gribi, vienmēr atradīsi laiku sportam. Šī atruna mudina uz pretjautājumu: “Ko tad tu dari šajā laikā? Sēdi mājās? Skaties seriālu? Ej ar draudzenēm uz veikaliem? Kur pazūd laiks?” Varbūt var atteikties no kaut kā, lai pievērstos sportam. Uzskatu, ka kaut mazliet, bet gribasspēkam ir jābūt, lai kaut ko sasniegtu. Ja tev nemaz nebūs gribasspēka, tu nevēlēsies iet uz treniņiem. Iespējams, aiziesi uz dažiem, bet nebūs nekādas produktivitātes, tu ar laiku izvairīsies no tā, un nekas arī neizdosies.
Ja būs gribasspēks, tad arī būs laiks sportam. Ja tu gribēsi, tad atradīsi veidu, laiku un vietu, kur nodarboties ar sev tīkamu sportu.
PAULA FREIMANE: SPORTS IR PAŠSAPROTAMA LIETA