Magnusu Eriņu mēs ikdienā dzirdam radio Pieci.lv ēterā darbdienu vakaros. Tuvojoties ikgadējam Pieci.lv labdarības maratonam Dod pieci!, lasi interviju ar Magnusu un uzzini, kā aizsākās aizrautība ar mūziku, darbu un radio kopumā.
– Magnus, mēs bieži tevi varam dzirdēt radio Pieci.lv ēterā. Pastāsti, kā sākās aizrautība ar to, ko dari ikdienā?
– Es esmu mācījies mūzikas skolā, un tas laikam bija tas, kas zināmā mērā mani aizveda līdz radio. Vidusskolas laikā man bija pastiprināta interese par to. Šķiet, 10. klasē pirmo reizi iedomājos, ka es vēlētos strādāt radio. Man bija iespēja paviesoties pie vairākiem cilvēkiem, kuri tajā laikā strādāja radio, un sapratu, ka es to ļoti vēlos. Sekoja iespēja pieteikties konkursam uz pozīciju Pieci.lv ēterā. Pieteicos, izturēju konkursu un varēju strādāt. Tomēr šī aizrautība aizsākās, pateicoties mūzikai manā dzīvē, jo mūzika man tiešām ļoti patīk un es redzu, ka ar to es varu saistīt savu dzīvi – būt radio ēterā no mūzikas prizmas. Kamēr mācījos mūzikas skolā, domāju, ka būšu izpildītājs, tomēr, laikam ejot, viss sagriezās citādi. Bet es tik un tā daru to, kas man patīk un mani uzrunā.
– Ko tu ieteiktu jaunajiem censoņiem, kas savu dzīvi vēlas saistīt ar radio?
– Es ieteiktu daudz klausīties gan vietējo, gan ārzemju radio un domāt par tām idejām, kādas viņi redz, kā viņi skatās uz radio kopumā. Mūsdienās radio vairs nav vienā platformā, bet ir jau tāds multimediāls medijs, un tā arī ir tā lieta, par kuru būtu jādomā jaunajiem censoņiem, izdzirdot vārdu radio, – ka tas ir vairāk nekā radio.
– Padalies ar kādu smieklīgu atgadījumu, kas noticis, tev darbojoties Pieci.lv ēterā!
– Ir daudz piedzīvojumu. Piemēram, ļoti spilgti atceros, kā kādu rītu pirms labdarības maratona Dod pieci! modinājām Aleksi Vilciņu, lai paziņotu, ka viņš būs viens no Pieci.lv dīdžejiem, kas dosies stikla studijā. Mēs jau agri, pirms pieciem rītā, bijām tikuši viņa dzīvoklī un pamodinājām viņu. Aleksis bija ļoti pārsteigts un vairākas reizes iekliedzās. Tajā pašā rītā, kad mēs visi kopā piedalījāmies pārraidē Pieci rīti, mēs šo ierakstīto pārsteigumu klausījāmies atkal un atkal. Klausītāju reakcija un mūsu reakcija – tas viss kopā gaisotni studijā padarīja diezgan jautru. Protams, arī klausītāji bieži vien to ikdienu padara diezgan jautru ar savām asprātīgajām īsziņām. Arī tālruņa zvani uz ēteru var izvērties smieklu pilni!
– Kas ir visforšākais tavā darbā?
– Visforšākais manā darbā ir tas, ka varu spēlēt dziesmas un runāt par tām, un censties būt tā labā balss, kas iepriecina pēc darba. Ja varu kļūt par cilvēka ikdienu, tad tas ir kaut kas ļoti skaists.
– …un ne tik foršais?
– Man šķiet, ka tas ir ļoti specifiski un atkarīgs no katra individuāli. Tomēr, ja tu esi radio dīdžejs, tad ir jāstrādā agri no rīta. Piemēram, kā Tomam Grēviņam, ko esmu vairākkārt aizvietojis. Tāpēc es teiktu, ka visā šajā radio padarīšanā ne tik foršais ir tie agrie rīti.
– Kur rodi līdzsvaru ikdienā starp daudzajiem darbiem un pienākumiem?
– Cenšos ikdienā atrast veidu, kā brīdi atrasties klusumā un pārdomāt to, kas dienā ir noticis. Pēc tam par to vairs nedomāju. Man patīk skatīties seriālus. Vasarā es ar lielāko prieku brīvo laiku pavadu ārpus mājas. Ja ir labs laiks, dodu priekšroku braucienam pa pilsētu ar divriteni, bet ziemā brīvo laiku pavadu mierīgākā gaisotnē. Tā arī tas līdzsvars rodas – es cenšos brīvdienas pavadīt mājās, neuzkraujot sev pārāk daudz pienākumu, bet tajā pašā laikā kvalitatīvi pavadot dienu.
– Strauji tuvojas ziema un bargais aukstums. Kas tev palīdz justies silti un komfortabli?
– Tie noteikti ir siltie dzērieni. Ziemas periodā esmu sācis vairāk dzert tēju. Pēdējā laikā tēju baudu katru vakaru, vēlams – ar medu. Tas tiešām man palīdz justies silti un komfortabli.
– Kā tu saglabā pozitīvo enerģiju šajā drūmajā laikā, kad ātri satumst un aiz loga ir mīnusi?
– Tumšajā laikā tas man ir diezgan pamatīgs izaicinājums. Nekad nav bijis viegli šajā periodā. Manuprāt, visgrūtākais ir februāris. Tomēr tagad, kad paveros pa logu, es redzu Ziemassvētku lampiņu virtenes, un šajā tumsā tas ir tas, kas man ļauj saglabāt pozitīvo enerģiju. Jā, arī tās retās reizes, kad uzspīd saule un var uzlikt saulesbrilles. Domāju, ka arī tajās pāris dienās mēs varam diezgan daudz uzlādēties un gūt pozitīvo enerģiju.
– Kādi ir tavi galvenie kritēriji, izvēloties ziemas apģērbu?
– Galvenie kritēriji ir gaužām vienkārši. Pirmkārt, es ļoti lielu uzmanību pievēršu tam, vai attiecīgā drēbe, audums ir ūdensnecaurlaidīgs. Man ir ļoti svarīgi, lai mitrums man netiek klāt. Otrkārt, svarīgs ir modelis. Patīk tās saucamās parkas, jo tas ir modelis, kas man piestāv. Treškārt, svarīgi, lai ir silta kapuce, jo es nenēsāju cepures. Jā, cepures nav mana lieta, tāpēc vienmēr skatos, lai kapuce ir silta. Par zābakiem runājot, prioritāte ir, lai tie būtu silti. Nākamais kritērijs ir zole, jo es gribu tādus zābakus, kas neslīd. Protams, arī ērtums ir viens no kritērijiem, izvēloties apavus.
– Mīļākā vieta, kur pavadīt ziemas vakarus?
– Ir dažādas situācijas, bet viena no mīļākajām vietām varētu būt mājās, viesistabā – būt siltumā, klausīties mūziku un pļāpāt. Tur man gribētos atrasties visbiežāk.
Teksts: Luīze Kuzmina
Pirmā ziema āliņģī