Pēc katra Bigbank Skrien Latvija skriešanas posma sociālajos tīklos Tu dalies ar fotografijām, kurās Tevi iemūžinājis fotogrāfs Mareks Gaļinovskis. Sacensību emocijas, skaistākie mirkļi katra skrējēja sejā un kustībās, sportiskā cīņa – to visu savās fotogrāfijās paspēj iemūžināt allaž smaidīgais Mareks Gaļinovskis. Sportland Magazine aicināja uz sarunu bilžu lielmeistaru un aprunājās par fotogrāfiju, lielo sportu, sasniegumiem un nākotnes mērķiem.
Matīss Vecvagaris: Skrējēji Tevi pazīst kā sporta fotogrāfu, bet varbūt dārzkopju vidū esi populārs ziedu iemūžinātājs. Ko vēl mēdz bildēt bez tautas sporta sacensībām?
- Mareks Gaļinovskis: Tas tāpat, kā ar slēpošanas instruktoru – daudzi mani pazīst, kā instrukotru, kas strādā ar bērniem, jo tā ir aisberga redzamākā daļa – vairums bērnu ir iesācēji un viņiem nav izvēles, viņus atved vecāki un bērniem jāmācās, tāpēc bērnu īpatsvars manās nodarbībās dominē. Pieaugušie taču visi ir jau gudri un visu prot paši. (Mareks smejas)
Dāmas pie manis pārsvarā nonāk tikai tad, kad vēlas smuki izskatīties uz kalna un, iespējams, pat iemācīties slēpot, kungi gan, instruktora nagos nokļūst pārsvarā tikai caur “hospitāli”, kad jau ir kaut kas izmežģīts, sarauts, sastiepts vai salauzts – kungi taču visu prot paši, atliek tikai paskatīties “Eurosport” vai “Youtube”. (Mareks atkal iesmejas)
Līdzīgi man ir ar fotogrāfiju – jā, zināmā mērā esmu uzlicis sev zīmogu, kā sporta fotogrāfs, bet tam ir gan savas gaišās puses, gan pelēkās (Mareks nosmaida un turpina)
Tā kā sports visu mūžu man bijis dzīves neatņemama sastāvdaļa, tad tikai likumsakarīgi, ka vairāki citi mani hobiji vai aizraušanās ir vai bija pakārtoti vai atvasināti tieši no sporta. Tieši pateicoties sportam un sporta reportāžas žanram, es arī fotogrāfijā iemācījos būt operatīvs, dinamisks, pielāgoties videi un situācijai, guvu pieredzi, kādu nevar iegūt, fotografējot studijā vai sarīkojumus.
Sports ir devis arī psiholoģisko un fizisko izturību un noturību, kas bieži noder gan nestandarta situācijās, gan fotografējot pasākumos, kuri ilgst daudzas stundas un pat vairākas diennaktis un Tev jāspēj nodrošināt kvalitatīva un vienlaicīgi arī kreatīva, pilnvērtīga pasākuma atspoguļošana. Bez sporta foto tikpat daudzi mani pazīst arī kā Latvijas dabas un ainavu fotogrāfu, arī šis žanrs man patīk. Mani darbi rotā daudzus drukātos izdevumus – katalogus, kalendārus, godarakstus, bukletus, gadagrāmatas utt.
Diezgan bieži mani uzrunā pašvaldību un citu institūciju pārstāvji, ja nepieciešamas kāda konkrēta pagasta vai objekta fotogrāfijas, ko iekļaut bukletos, gadargrāmatās un citos drukātos materialos. Piemēram, Siguldas novads manas bildes izmanto ikdienas publikācijām soctīklos, kā arī uz gada apbalvojuma diploma. Tāpat arī “Facebook” šad un tad uzrunā un palūdz pārpublicet vai izmantot kādu no maniem darbiem. Sanāk strādāt arī ar atsevišķiem fotoprojektiem, tadiem, kas var būt arī ilgtermiņa – piemēram, iemūžināt kāda klienta realizētos projektus, darbus vai pakalpojumus, veikt kādus specifiskus pasūtījums. Gadās, protams, pa kādām privātajām fotosesijām un kāzām.
Kā sākās Tavas fotogrāfa gaitas? Cik fotokameras esi nomainījis savā karjerā?
- Fotogrāfija un fotogrāfijas mistērija mani azrāva jau sen, agrā bērnībā. Man bija viens bērnības draugs, gadus četrus vecāks puika, dzīvoja viņš Rīgā, bet uz manu dzimto Siguldu brauca pie vecvecākiem pavadīt vasaras brīvlaikus un dažreiz arī brīvdienas. Viņam patika fotografēt, sākumā viņam bija “Smena” un “Lomo” fotoaparāti, viņam bieži līdzi bija fotokamera un viņš vienkārši fotografēja visu, ko mēs, pagalma caļi, darījām – spēlējām futbolu, kazakus, paslēpes, kvadrātus, gājām pārgājienos gar Gaujas senlejas krastiem un arī darījām visādas blēņas – draugam patika to visu fotografēt un mēs, puikas, ar baudu pēc tam aplūkojām visas bildes, kas bija sanākušas. Sanāca piedalīties arī pie filmiņu atīstīšanas un fotogrāfiju tapšanas procesa. Vienmēr likās kā mistērija – kā no filmiņas muciņas beigās, izmantojot dažādus reaģentus un darbojoties sarkanās spuldzes gaismā, dabū gatavas fotogrāfijas, eksperimentejot ar ķīmiju un papīru…
Atceros, ka viņš gāja uz kaut kādiem fotokursiem Rīgā un kad bija tos pabeizis, viņam vecāki uzdāvināja ZENIT fotoaparātu. Kaut kādu tur “ūber kruto” modeli. Atceros, ar kādu sajūsmu un aizrautību bērnības draugs stāstīja, ko tik un kā tik nevar ar to aparātu fotografēt un kādus tik objektīvus nevar pielāgot. Man 10 gadu vecumā toreiz tā bija augstākā matemātika un nemaz necentos iedziļīnāties – man vienkārši patika vērot, kā top fotogrāfija.Tad es pārvācos dzīvot uz citu Siguldas rajonu un to bērnības draugu vairs nesatiku, līdz ar to arī fotogrāfija palika novārtā. Pie tās atgriezos apmēram 1996.gadā, kad darba vajadzībām bija iegādāts priekš tā laika jaudīgākais un modernākais “Olympus” filmiņu fotoaparāts, vēl negluži spoguļkamera, bet vairs ne ziepjutrauks. Tad nu šad tad paķēru to aparātu līdzi, kad braucu kādos brīvdienu izbraucienos un apmeklēju kādus pasākumus. Tad arī sāku knipsēt visu pēc kārtas savām vajadzībām un savam priekam – ceļojumus, pasākumus, dabu.
Ar filmiņām pats nekrāmējos – nesu attīstīt un drukāt uz fotostudijām, albūmi un attīstīttas filmiņas krājās kaudzēm. Tad apmēram 2001.gadā nopirku pirmo digitālo ziepjutrauku “Canon”, ap veseliem 3.2 mPix un kaut kādu tur mega optisko zoomu un daudz manuāliem režīmiem, tad, faktiski, arī sāku apgūt fotogāfijas teoriju un pielietot to praksē, parādījās statīvs, sākās eksperimenti, dažādi žanri. 2004.gadā nopirku pirmo pusprofesionālo “ultrazoom” kameru, bet joprojām ne spoguļkameru, no tām kaut kā baidījos, neapzināti, uzskatīju, ka man tādu nevajag (smejas)
Tai kamerai bija tiešām ļoti daudz iespēju un tehnoloģiju priekš tiem laikiem, tas provocēja uz jauniem eksperimentiem un mācīšanos. Tā nonācu līdz savai pirmai spogulenei – “Canons 400D”, pilno matricu atļauties vēl nevarēju, bet sāku apgūt jaunu pasauli ar maināmiem objektīviem, ar neierobežotām fantāzijas lidojuma iespējām. Tas bija apmēram 2005.-2006.gadā, parādījās tāds draugiem.lv ar maksas galerijām par 0,35 LVL par 35 bilžu vietām un es sāku šo un to no savām fotogrāfijām izlikt publiskai apskatei.
Cilvēkiem ātri iepatikās un es iemantoju laba fotogrāfa slavu, īpaši dabas skatu, sporta un ceļojumu foto žanrā. Tā kā pats visu laiku biju saistīs ar sportu un aktīvu dzīvesveidu, sanāca arī ik pa laikam dažādas sportiskas aktivitātes pabildēt. Tā ap kādu 2008.gadu mani epizodiski sāka aicināt uz dažādiem llielākiem un mazākiem sporta un aktīvas atpūtas pasākumiem, lai fotografētu.
Tā no pasākuma uz pasākumu, pašmācības ceļā apguvu foto štelli. Ik pa laikam pat sāka aicināt fotografēt kāzas. Ap 2011.gadu iegādājos pirmo profesionālo pilnizmēra spoguļkameru un uzskatu, ka tieši ar to brīdi es sāku apzināti mācīties fotografēt pa īstam, ar profesionālu pieeju un izpratni. Kopš tā laika iegādājos vēl vienu aparātu un pāris objektīvu, tas arī viss. Joprojām mācos, eksperimentēju un attīstu iemaņas.
Ko vari teikt par fotogrāfa arodu un tā prestižu pirms pārdesmit gadiem un šodien, kad Tavs kadrs jebkurā mirklī var kļūt par profilbildi interneta sociālajos tīklos?
- Domāju, ka nevar un nemaz nevajag salīdzināt. Pirms 40-30 gadiem fotogrāfija bija pavisam cita, tapat kā daudzi citi mākslas žanri bija citādāki, tehnoloģijas bija citas, standarti un iespējas citi. Informācijas iegūšanas un apmaiņas ātrumi bija citi. Nevar teikt, ka fotogrāfija kā tāda ir stipri mainījusies… mainījās tehnologijas, bet labu fotogrāfiju cilvēki joprojām intuitīvi atškir no surogāta.
Protams, ir sašaurunājies cilvēku loks, kuriem ir izpratne par klasisko foto, daudz vairāk ir tādu, kas skatās uz foto caurs soctīklu, blogu, “Instagram” prizmām un par fotogrāfiju uztver citu produktu. Tas ir jāpieņem un jārespektē, tādā laikmetā dzīvojam – soctīkli, selfiju okeāns, miljons dažādu apstrādes automātisko filtru – tas viss ir uzlicis savu zīmogu uz fotogrāfiju. Ir jāievēro arī kaut kādas modes tendences un jāspēj uzturēt kaut kadu simbiozi starp klasisko foto un modernām izpausmēm, lai tas gala produkts būtu gan skatāms, gan populārs, gan gaumīgs, gan saturīgs un dziļš.
Man nekad nav bijis un joprojām nav “Photoshop” – to es atstāju dizaineru ziņā. Spītīgi spīdzinu sevi un motivēju fotografēt tā, lai pēcapstrāde būtu minimāla, lai bilde ir maksimāli tuva tam, kādu es to redzu un kādu es to gribu parādīt bez “fotošopa”. Protams, ir izņēmumi, kad fiksi sabildēju kaut ko ar telefonu un ielieku “Facebook” – tā ir specifika, jāliek to, kas cilvekiem patīk, bet nezaudējot savu rokrakstu un stilu, pat ja sanāk izmantot kādu pēcapstrādes rīku.
Mūsdienās fotogrāfa jēdziens ir transformējies – parastajā ikdienā tas ir tāds kā mikslis starp pogas spaidītāju un grafisko dizaineri. Ja tu kaut cik “rubī fišku” foto lietās, esi gadus trīs četrus “uz tu” ar fotoaparātu un esi lietpratēja līmenī apguvis “Photoshop” – tu jau tādā zemākā kategorijā esi fotogrāfs modernajā izpratnē. Taču, klasiskajā izpratnē, lai tu varētu pilnvērtīgi saukties par fotogrāfu, tev jāspēj bez nekādas pēcapstrādes, tikai izmantojot tehniskos paņēmienus un gaismas, dabūt ārā no atmiņas kartes šedevru – tas ir tas, uz ko vajadzētu tiekties katram, kurš sevi grib uzskatī par fotogrāfu. Bet kā jau teicu, tirgus ievieš savus spēles noteikumus – šobrīd pieprasītāks ir tas, kurš spēj no vidusmēra kvalitātes kadra, izmantojot datoru, uzzīmēt konfekti, pie tam – uzzīmēt ātri. Un tas arī nav nepareizi, vienkārši jāpieņem šie spēles noteikumi.
Daugavpils pusmaratona laikā skrēju tempa turētāju brigādē un Tevi redzēju gan startā, gan trasē pie likteņupes, gan pie Daugavpils cietokšņa, gan finišā Vienības laukumā. Tas viss notika pusotras stundas laikā, pastāsti, kā tas ir iespējams, ka skriešanas sacensībās esi redzams teju vairākās vietās vienlaicīgi laikā, kad ielas satiksmei ir slēgtas, jo tās pārņēmuši skrējēji?
- Skriešana man ir īpaša tēma. Fotografēju ļoti dažādus sporta veidus un katrā no tiem ir savi knifi, savas nianses, rozīnītes, sava esence, kas jāparāda skatītājam, katrā sporta viedā ir jājūt, kas ir tas “garšīgais”, ko ir vērts parādīt un ir jājūt, kā labāk to parādīt. Tā kā skriešana ir viena no tām disciplīnām, ar ko pats esmu bijis aizrāvies, to izjūtu īpaši.
Tas izpaužas gan fotografēšanas tehnikās, gan loģistikā, gan komunikācijā ar skrējējiem. Pirms katrām skriešanas sacensībām – vienalga, vai tas būtu pilsētas pusmaratons, vai taku skrējiens, vispirms izpētu trasi, noprecizeju organizatora vēlmes un vajadzības, iepazīstos ar dalībnieku sarakstu, lai prognozētu līderu grupu sastāvus un tempus, lai varētu precīzāk plānot savu pārvietošanos pa distanci.
Daudz kas ir atkarīgs no organizatora pamatuzdevuma – ko viņš vēlas redzēt bildēs – vai dalībnieku un skatītāju emocijas, vai apkārtējo vidi un kādus konkretus objektus, vai atbalstītāju klātbūtni, reklāmas utt. utt. utt….
Sastāvdaļu, kas ietekmē manas gaitas sacensību laikā, ir ļoti daudz, no tā arī ir atkarīgs – cik daudz un kā es parvietojos. Daudz sanāk paskriet arī pašam, bet nav tā, ka es tikai skrienu vai eju. Protams, ka tiek izmantots arī transports – auto vai kvadracikls, dažreiz velo.
Kādas ir sajūtas, kad Tev garām skrien simtiem skrējēju?
- Simtiem? Gadās arī tūkstošiem. Sajūtas pacilājošas, viennozīmīgi. Gan no tā, ka tas ir tā vērienīgi, gan no tā, ka esmu pasākuma sastāvdaļa un esmu atmosfēras epicentrā, gan no tā, ka bieži vien esmu arī palīdzējis organizēt šo pasākumu. Līdz ar to man tiek sava daļa gandarījuma un milzums pozitīvo emociju, ko izjūt un izstaro dalībnieki.
Nav noslēpums, ka sports, īpaši skriešana, izraisa dalībniekos vieglu eiforijas sajūtu, endorfīnu pieplūdi, dažreiz pat adrenalīnu, ko izjūt, piedaloties sporta pasākumos. Ir patīkami apzināties, ka esi viena no šādu pasākumu sastāvdaļām un palīdzi cilvēkiem gan izbaudīt šo pasākumu, gan pakavēties atmiņās un pēcgaršā, pateicoties manām fotogrāfijām.
Man ne mazāk svarīgs ir faktors, ka caur manām aktivitātēm un fotogrāfijām aktīvam dzīvesveidam un sportam pievēršas arvien jauni un jauni cilvēki, iedvesmojoties no manām bildēm. Īpašs prieks par jaunāko paaudzi, kuru vecāki un pieaugušie iesaista sportā.
Tās ir ļoti patīkamas sajūtas un savā ziņā arī sociālā atbildība, ka es, kā fotogrāfs vai organizators vai atbalstītājs varu palīdzēt cilvēkiem pievērsties veselīgam dzīvesveidam, aktīvai atpūtai, sportam. Fotogrāfijai šajā ziņā ir liela nozīme. Lai cik būtu foršs sporta pasākums – tam būs daudz labaka pēcgarša, atskaņas, publicitāte, ja tam būs tapis kvalitatīvs foto vai video materiāls, ko parādīt sabiedrībai. Tu vari rīkot visforšākos mačus kādā tautas sporta veidā, bet uz tiem regulāri brauks vieni un tie paši pārsimts cilveki, jo ka gan pārejā sabiedrība uzzinās par to, cik jūsu pasākums ir foršs, ja neredzēs pasākuma fotogalerijas, kurās daudz pozitīvu emociju, cīņas spara, uzvaras garšas, utt.
Pastāsti, cik daudz kadrus uzņem vienās sacensībās? Cik no tiem ierauga dienasgaismu?
- Ļoti dažādi. Tas atkarīgs no pasākuma formāta, ilguma, dalībnieku skaita, mērķiem. Jebkurā gadījumā, skaits ir tūkstošos. Tāda formāta pasākumos kā Bigbank Skrien Latvija pusmaratoni, Stirnu buks vai Lattelecom Rīgas maratons bilžu skaits sākas ar 2000 un var sasniegt pat 5000 un vairāk. Cik no tā visa ierauga dienasgaismu? Beiži vien atkarīgs no organozatora vajadzībām. Personīgi pats cenšos vienmēr publicēt kā minimums kādu izlasi, bet šad tad nopublicēju visu materiālu. Jāpiebilst, ka gadiem ejot, iemācījos strādāt ar minimālu “brāķi” un bildes, kuras netiek publicētas dēļ kvalitātes vai kādu citu apsvērumu dēļ ir maz.
Vai esi mēģinājis saskaitīt, cik sacensības iemūžini viena gada laikā?
- Nesen nācās pašķirot un sakārtot foto galerijas, kas tapušas pēdējo septiņu gadu laikā. Pašam par lielu pārsteigumu, secināju interesantus faktus. Ja atmet visus kultūras un citus pasākumus, dabas foto, ceļojumus, atpūtu, “sausais atlikums” ir sporta un aktīvas atpūtas pasākumi. Tādi, kuros esmu startējis kā dalībnieks, tēvs, instruktors vai fotogrāfs.
Sev par brīnumu secinu, ka pēdējo 7 gadu laikā šādu sporta un aktīvas atpūtas pasākumu ir bijis vidēji 3,3 nedēlā. Katru nedēļu, mēnesi, katru gadu. Jau vismaz septiņus gadus. Vairāk kā 1100 dažādu aktīvas atpūtas sarīkojumu, sacensību, treniņu, nodarbību u.c. saistīto pasākumu.
Būtu pat interesanti šajā sakarā vismaz aptuveni aptvert – cik šajā visā kilometru ir noskriets, noslēpots, nobraukts, norāpots, nopeldēts utt utt. Apmēram pusē no šiem pasākumiem esmu bijis arī fotogrāfa ampluā.
Tev ir pienākumi gan pamatdarbā, gan ģimenē, kā paspēj būt klāt tik daudz sacensībās?
- Diennaktī ir veselas 24 stundas un jāprot tās jēgpilni un lietderīgi izmantot. Man bieži vaicā, vai es vispār guļu? (Mareks smejas) Guļu, guļu, bet man nesagādā problēmas piecelties trijos naktī vai piecos no rīta, vai miegam veltīt dažas stundas, vai būt nomodā 48 stundas, ja vietā es saņemu kolosalu emociju gammu un uzlādējos no tā.
Allaž nesaprotu cilvēkus, kuri manuprāt pārmērīga miega dēļ savā dzīvē upurē un zaudē tik ļoti daudz interesanta… Protams, ilgstoši piekopjot šādu dzīvesveidu, agrāk vai vēlāk “baterijas” nosēžas. Tāpēc esmu iemācījies tās vienmēr uzturēt tonusā un uzlādēt laicīgi. Vislabāk man palīdz pirts, iešana dabā, būšana pie dabas, nelieli ceļojumi, arī būšana vienatnē ar sevi, lai sakārtot domas un emocijas, sastrukturēt plānus, saprast sevi šodien un te, lai rīt es atkal būtu ierindā, būtu spējīgs “non-stopā močīt” kaut trīs diennaktis praktiski bez miega. Te atkal labu rūdījumu dod sports – gan skriešana, gan rogainings, gan tas, ka agrā jaunībā nopietni biju aizrāvies ar kamaniņu sportu un pat tiku līdz Latvijas junioru izlasei – tas viss iemācīja, ieaudzināja, nostiprināja gan raksturu, gan spēju paļauties uz saviem spēkiem un vienmēr ticēt, ka spēju arvien vairāk un labāk, iemācīja un nostiprināja arī psiholoģisko noturību un vispār izturību kā tādu. Varbūt tāpēc es dzīvoju ar apziņu, ka protu un varu paspēt gana daudz un vārds “nevaru” nav manā vārdnīcā.
Vēl viens faktors – pamatdarbs, kurš man sagādā baudu un kurš joprojām nav pārvērties rutīnā. Daudzus gadus jau esmu visa veida civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas un īpašuma visu veidu apdrošināšanas risku parakstītājs. Savā nozarē esmu jau vairāk nekā 20 gadus, bet joprojām tā man ir interesanta un savā ziņa arī ir mans hobijs. Man, kā riska parakstītājam, katra diena ir interesanta – dažādu situāciju un risku analīze, dažāda rakstura izmeklēšanas un analītiskais darbs, izpēte un pat okšķerēšana. sadarbība ar kolēģiem un darbs pie atsevišķiem projektiem, klientiem vai darījumiem, jauna pieredze un jaunas kompetences, turpināt var bezgalīgi, jo divu vienādu situāciju apdrošināšanā nav, riska analīze un riska parakstīšana sava ziņā ir māksla, lai arī ietērpta formulās, noteikumos, reglamentējošos aktos, vadlīnijās utt.
Un tas ir tas, kas arī mani uzlādē un piepilda! Tas par pamatdarbu. Pārējais laiks paliek visam pārējam. Sanāk ļoti labi sabalansēt un atšķaidīt to visu gan ar ģimeni, gan ar citiem hobijiem, kas faktiski ir mans dzīvesveids – gan foto lietām, gan pasākumu organizēšanai un palīdzēšanai tos organizēt, gan kalnu slēpošanas instruktora darbībai. Prieks, ka tajā visā varu veiskmīgi ietilpināt arī bērnus un ģimeni. Labi, ka ģimene ir saprotoši un atbalsta mani. Arī viņiem, pateicoties maniem hobijiem, ir iespēja paplašināt savu redzesloku un ikdienu piepildīt ar daudz interesantām un noderīgām lietām – ceļot kopā pa Latviju, piedalīties dažādos interesantos pasākumos, arī palīdzēt tos organizēt, redzēt un iepazīt daudz jauna un galu galā piekopt aktīvu dzīvesveidu.
Kapēc ir svarīgi fotografēt tautas sporta sacensības un par tām runāt ārpus pasākuma norises vietas?
- Latvijā kopumā ir diezgan bēdīga situācija ar tā saucamo tautas sportu. Mēs visi zinām vai nojaušam, cik daudz, pareizāk sakot maz, valsts iesaistās un palīdz uzturēt un attīstīt tā saucamo tautas sportu. Vienas konkrētas koncepcijas nav, programmas nav. Epizodiski ir dažādas darbības dažādos līmeņos – ministrijās, iestādēs, asociācijās, federācijās, padomēs, klubos, novados utt., bet tādas visaptverošas spēcīgas ilgtermiņa politikas šajā jomā nav. Palīdzot organizēt un fotografējot neskaitamus tautas sporta pasākumus es redzu, cik ļoti svarīgi ir sākt ar sevi, ar savu tuvāko vidi, kas tev apkārt, ar saviem bērniem.
Neviena tante vai onkulis no malas neieaudzinās bērnos sporta kultūru no mazotnes. To varam izdarīt tikai mēs – vecāki. Gan palīdzot un liekot sportot saviem bērniem, gan bērniem, kas varbūt ir mums tuvumā – mācību iestādēs, pagalmā, novadā vai pagastā. Ja bērns no agra vecuma būs iesaistīts sporta nodarbībās, viņam tas būs pašsaprotami arī brieduma gados. Viņš vēlāk būs tas, kurš sportos pats un vilks sev līdzi savus bērnus, savus tuvākos un apkārtējos. Tāpēc svarīgi ar savu un citiem piemēriem rādīt sabiedrībai un atgādināt sev pašiem, ka mūsu veselība, mūsu vide, kurā mēs dzīvojam, vispirms ir mūsu pašu rokās. Latvijā nekad nebūs tā, ka katrā pilsētā uzbūvēs pa hallei, stadionam, baseinam, olimpiskajam centram un tad aicinās un gaidīs – nāciet sportot. Viss ir otrādi – ja būs daudz bērnu un pieaugušo, kas sporto, kas piekopj aktīvu dzīvesveidu, tad būs arī priekšnosacījumi, lai rastos klubu un sekciju sistema, lai attīstītos infrakstruktūra un agrak vai vēlāk stratēģiski svarīgās vietās taps arī sporta būves, kas ir tik nepieciešamas.
Tāpēc uzsveru, ka ļoti svarīgi ir sākt ar sevi, ar mazumiņu – ar vidi ap sevi, ar bērniem un radīt piemēru un dalīties tajā, ja gribam, lai tautas sports Latvijā nostiprinās un attīstas veselīgi un harmoniski. Kad Latvijā kļuva populāra skriešana, novēroju vienu sava ziņā negatīvo tendenci, ka skriet un sportot cilvēki sāk kaut kādu konkrētu motīvu vadīti, pie tam vecumā jau krietni virs 20 un pat virs 30… Kāpēc viņš sāk nodarboties ar sportu un/vai skriet? Pareizi, jo parādās priekšnosacījumi – dažādi veselības traucējumi, liekais svars, varbūt nomāktība vai depresija, stress utt., tas motivē cilvēkus sākt kaut ko darīt sevis labā.
Tas nav pareizi saknē, jo pareizāk būtu, ka cilvēks sportotu no bērna kājas un gan savos 20, gan 30, gan 40 gados joprojām būtu vesels, priecīgs, darbspējīgs sabiedrības loceklis. Uzskatu, ka tas ir tautas sporta primārais uzdevums – audzināt sabiedrību tā, lai tās locekļi no mazotnes augtu veseli un ar adekvātu izpratni par sporta un fizisko aktivitāšu nozīmi. Latvijā, diemžēl, šobrīd viss ir otrādi – tautas sports daudziem ir kā zāles, lai tiktu vaļā no problēmām, kuras iedzīvojas, piekopjot mazaktīvu dzīvesveidu bez sporta. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir svarīgi iesaistīt tautas sportā jaunus cilvēkus, īpaši bērnus, ir jārunā un jāizglīto bērni par sporta un fizkultūras nozīmi un nepieciešamību, jāradina bērni pie fizkultūras un sporta no mazotnes. Tāpēc tautas sporta pasākumiem un to publicitātei es pievēršu īpašu izmanību.
Nākamais aspekts, protams, mūsu izglītības sistema, kurā, diemžēl, sportam un fizkulttūrai kvalitatīvi nav vispār vietas… Bet tas jau ir cits stāsts. Par ģimeni un skolu.
Ar kādiem sporta veidiem pats aizraujies?
- Pamēģināts ir daudz kas. Agrā jaunībā, kā jau minēju iepriekš, trenējos kamaniņu sportā un biju pat valsts junioru izlasē. Pēc tam ļoti patika braukt gan ar šosejas velo, gan mtb, gan ar skrituļslidām. Brīvajos brīžos ar baudu nominu 100-150 kilometrus ar velo vai noslidoju kādu pusmaratonu. Tad pirms gadiem 18 tā nopietnāk aizrāvos ar kalnu slēpošanu.Tagad jau gadus piecus esmu arī kalnu slēpošanas instruktors. Kad sāku aktīvi skriet pirms 8 gadiem, paralēli pamēģināju orientēšanos – visvairāk uzrunāja rogaininga formāts, 12 stundas, 24stundas. Aktīvi skrēju kādas četras piecas sezonas, bet, kad iedzīvojos traumās dēļ pārslodzes un nekompetences, skriešanas aktivitātes nācās stipri ierobežot.
Tavi lielākie panākumi?
- Kamaniņu sportā panākumus precīzi vairs neatceros. Sava vecuma konkurencē regulāri biju labāko trijniekā valsts mēroga mačos, gadījās arī pa kādiem veiksmīgiem starptautiskiem startiem. Skriešanā par panākumiem spriest grūti, jo nekad neesmu trenējies, vienkārši skrēju kā vien gribējās. Labāko Maratonu noskrēju 3 stundās un 41 minūtē. Noskrēju arī vairākus 55 kilometru Siguldas kalnu maratonus, ka arī leģendāro Rīga – Valmiera 107km. Patika 24 sundu formāta mači – gan rogainings, gan cita rakstura piedzīvojumu sacensības.
Vai ir vēl kas nerealizēts padomā?
- Savulaik, pietrūka nepilnas divas sezonas, lai aizbrauktu uz Nagano Olimpiskajām spēlēm – visādu apsvērumu dēļ pametu profesionālo sportu un pievērsos mācībām un darbam. Tagad ir mērķis – kādā vai kādās no Olimpiādēm piedalīties kā fotogrāfam. Vienlīdz saista gan ziemas, gan vasaras Olimiādes, jo abās ir pārstāvēti daudzi mani mīļākie sporta veidi, kuros jau esmu labi piešāvis aci un rokas, izpratis nianses, kā arī pats ar vairākiem šiem sporta veidiem esmu nodarbojies vai nodarbojos joprojām, piemēram, pat ar golfu – šobrīd esmu viens no 2-3 fotogrāfiem, kuri daudz fotografē golfa turnīrus un dara to arī laukumā, jo ļauj pieredze un izpratne, līdz ar to daudzu sporta veidu, ar kuriem biju un esmu saistīs cieši, “virtuvi” labi pazīstu no iekšpuses.
Ir arī ļoti svarīgi sejā un personīgi pazīt atlētus, kurus fotografē, zināt viņu paradumus, uzvedības nianses, paredzēt viņu darbības un soļus. Tas ļoti palīdz fotografēšanā – tieši zināt un just nianses. Tas ļauj nospiest “gaili” īstajā sekundes desmitdaļā, lai kadrs būtu pēc iespējas labāks. No tādiem mazākiem nerealīzētiem mērķiem grūti kaut ko izcelt. Man vienkārši patīk izbaudīt katru projektu. Jo ekstremālāks un sarežģītāks tas ir, jo interesantāk un aizraujošāk. Tikai tā var gūt neatsveramu pieredzi, iemaņas, paņēmienus, kādus nekad neiegūsi, strādājot fotostudijā, kāzās vai korporatīvajos pasākumos. Nu, tāds ir mans mīļākais formāts – jo trakāk, jo grūtāk, jo neprgnozējamāk, jo foršāk.
Pieminēji olimpiskās spēles, kas ir sporta fotogrāfa olimps? Vai ir kādas sacenības īpašas sacenības, kuras gribētu fotogafēt?
- Olimpiskās spēles, protams! Un lielākie pasaules un Eiropas mēroga turnīri un sacensības vieglatlētikā, kalnu slēpošanā, bobslejā, kamaniņu sportā, skeletonā, komandu spēlēs kā volejbols, futbols, arī basketbols. Un daudz kas cits. Protams, ar lielāko prieku fotografētu pasaules labākās golfa tūres. Kā arī avoišovus un gaisa balonu festivālus, kas arī zināmā mērā kļuva par manu aizraušanos un dzīves periodisku sastāvdaļu.
Kāpēc neesi redzēts fotografējam no augšas ar dronu?
- Iespējams, pie tā nonākšu, bet pagaidām turos pretī. Man patīk turēt rokā fotoaparātu un redzēt ar savu aci to, ko fotografēju, spaidīt aparāta pogas, lai dabūt ārā maksimālo rezultātu. Taču droni – tas ir mūsdienu surogāts, tehnoloģija, kas ļauj paskatīties uz pasauli no putna lidojuma augstuma. Pateicoties labai un precīzai tehnikai, to bildi no gaisa var dabūt gatavu pat ļoti smuku un cilvēka acij tīkamu, jo retais no mums var baudīt skatus no augšas – tas paķer un izraisa apbrīnu, bet tur nav nekā dzīva, nekā kopīga ar fotogrāfiju… Drons, kamera, vadības pults un “Photoshop”…
“Fotogrāfs” bieži vien atrodas 1kilometra attālumā no kadra, ko viņa vietā uzņem robots un pēc tam apstrādā datorprogramma. Ja es uzņemu foto no gaisa, es pats esmu pilota kabīnē vai gaisa balona grozā, rokās man fotoaparāti un stobri – tā ir fotogrāfija. Drons – tā ir tehnoloģija. Laba, spēcīga, apbrīnojama, mūsdienīģa, bet nedzīva tehnoloģija. Tāpēc mani pagaidām neredz ar dronu.. bet nekad nesaki nekad.
Ar ko atšķiras pasākumu fotografēšana no filmēšanas?
- Sarežģīts un vienlaikus vienkāršs jautājums. Pamatuzdevums jau abiem ir viens – parādīt vislabākajā veidā to, kas notika pasākumā. Atšķiras tikai tehnoloģijas, tehnika, izpildījums, tendences. Kopumā, jomas ir ļoti radnieciskas – autoram perfekti jājūt pasākums, jājūt kadrs, jāiztēlojas gala rezultāts. Vai tas būs foto vai video – nav svarīgi, atšķiras tikai tehnika un zināmā mērā mode konkrētajā žanrā.
Kurās trases vietās Tu atradīsies Kuldīgas pusmaratona laikā?
- Pirmo reizi pa vairākiem gadiem Kuldīgas pusmaratonu izlaidīšu – būšu ārpus Latvijas gandrīz divas nedēļas un baudīšu Vidusjūras piekrastes piedāvāto burvību un, iespējams, arī Alpu kalnus. Atgriezīšos pa taisno uz Rāznas dabas parka pusi, kur notiks Pasaules čempionāts rogainigā un pēc divām dienām pārcelšos uz Āžu kalna Šlokenbekas apkaimi, kur notiks nu jau ceturtais ikgadējais Stirnu buks!
Redzēts, ka skrējēji speciāli iepozē, trasē ieraugot fotogrāfa objektīvu. Vai Tev ir kādi padomi skrējējiem, lai viņi izskatītos labāk? Varbūt pozēšana nemaz nav nepieciešama?
- Vairumā gadījumu cenšos darīt savu darbu nemanāmi un tveru mirkļus tādus, kādi tie ir, ar “nesamaitātu” emociju. Bet ir diezgan daudz skrējēju un citu sporta veidu pārstāvju, kuri mani atpazīst vai ar kuriem esam personīgi pazīštami – tie pārsvarā arī cenšas dažādi iepozēt, daudziem jau ir izstrādājies savs īpašais stils – mimika, žestikulācija, pozas. Tas viss ir apsveciami, jo kopumā ļoti labi atsvaidzina un padara katra pasākuma fotogaleriju interesantāku, individuālāku, neparastāku.
Skrējēji un citi sportisti ir izdomas bagāti, nav garlaicīgi, ko arī var redzēt manās bildēs pēc pasākumiem. Novēlu visiem arī turpmāk palikt atvērtiem, atraktīviem, aktīviem un sportiskiem – tas tikai padara mūsu dzīvi kvalitatīvāku, daudzveidīgāku, interesantāku.
Paldies par vērtīgo sarunu!
- Tiekamies mačos! No skriešanas līdz golfam, no rogaininga līdz pat mazai aviācijai!!
10 PLĀNI AUGUSTA MĒNESIM