Lēnāk brauksi, tālāk tiksi
Slow run saukt vienkārši par lēnu skrējienu nebūtu īsti precīzi, tāpēc nodarbību vadītājs Roberts Radičuks to latviskotu kā mierīgu paskrējienu labā noskaņojumā.
Šo vārdu savienojumu varētu skaidrot arī kā jogging, jo tas neietver sevī tikai skrējienu no viena punkta uz otru, – skriešana ir tikai kā saistviela dažādu vingrinājumu kopumam, kuru var apvienot arī ar pastaigu raitā solī.
Slow run radās laikā, kad arī Latviju pāršalca skriešana kā jauns modes vilnis, un tas ir aktuāls joprojām. Mierīgais skrējiens ir labs veids, kā uzsākt kustēties regulāri, jo daudzus iesākumā biedē sāpes sānā un citas problēmas, kas saistītas ar pārāk strauju kustības uzsākšanu, nepietiekamu iesildīšanos, un tas bieži beidzas ar frāzi – skriešana nav domāta man. Šīs darbības sāls slēpjas kustībā, kas ir pakārtota katra indivīda personiskajām izjūtām.
Samazina traumu risku
Starp ātru un mierīgu skrējienu ir būtiskas biomehāniskas atšķirības, ne tikai temps. Tās galvenokārt izpaužas izpildījuma manierē un kustības kontrolē. Jārēķinās, ka dinamiskā skrējienā lielāka ir inerce un kustību amplitūda. Mierīga skrējiena laikā tiek minimizēts vairums riska faktoru, piemēram, slodze locītavām, tātad mazāka kļūst iespējamība gūt traumas.
Atšķirīga ir muskuļu iesaiste konkrētajā darbībā. Piemēram, ātrākā skrējienā daudzi iesācēji visu ķermeņa svaru liek uz papēdi, bet lēnā skrējienā iespējams kustībā aktīvāk iesaistīt arī pēdu, jo solis būs “mīkstāks”. Visu distanču un segumu skrējējiem ir svarīgi nodrošināt drošību arī Ahilleja cīpslai, tāpēc pirms sportošanas kārtīgi jāiesildās.
Mierīgā skrējienā būtu vēlams sportot līdz robežai, kurā skrējiens no mierīga ir jau kļuvis par ātru. Visvieglāk kontrolēt skrējiena gaitu var ar pulsometru, taču, ja tāda nav, vēl viens veids ir spēja bez aizelšanās skaļi izteikt vairākas frāzes, ne tikai aprautus vārdus.
Mierīga skrējiena maniere ir metode, kuru izmanto profesionāļi un kuru ar prieku var izmantot ikviens. Tā kā mērķis par konkrētu rezultātu nav vienīgais, kas raksturo sportošanu un mierīgu skriešanu jeb slow run, ir iespēja vairāk izbaudīt pašu kustību procesu un veidot savu attieksmju kopumu.
Nodarbība nav eksāmens
Roberts uzsver: visiem skrējējiem ļoti vajadzīgi un svarīgi ir vingrinājumi. To pareizai izpildei ieteicams gan apmeklēt nodarbības sporta klubos pie nozares profesionāļiem, gan satikt domubiedrus un aktīvi interesēties par jomas aktualitātēm. Laba iespēja sevi motivēt ir doties uz grupu treniņiem svaigā gaisā, jo tajos priekšrocība būs gan motivējošā vide, gan nodarbību plāns, kas palīdzēs sagatavoties galvenajiem pasākumiem, turklāt nodarbības ir dinamiskas, notiek svaigā gaisā un labā kompānijā.
“Jāatceras, ka neviens jautājums nav muļķīgs vai nepareizs. Nodarbība nav eksāmens. Katrs jautājums ir būtisks, jo ir aktuāls, kamēr nav atbildēts, tieši tāpēc nekad nevajag kautrēties ko vaicāt,” saka Roberts Radičuks. Viņš skaidro, ka palīdzība nekad netiek atteikta – vienalga, vai tas būtu jautājums par kāda vingrinājuma izpildi, ekipējumu vai pasākumiem.
Nodarbību vadītājs iesaka uz šādām nodarbībām vienmēr ierasties laikus, lai nepalaistu garām pasākuma vadītāju komentārus un, piemēram, nesajauktu grupu sadalījumu pēc iepriekšējās sagatavotības, jo iesācējam skriešana nepiemērota tempa grupā var radīt zināmas problēmas. Arī treneru vadībā tomēr ir ļoti svarīgi ievērot paškontroli un izvēlēties sev piemērotu ātrumu, jo salīdzināšana ar citiem ir tikai informatīva.
Ja gūsti prieku – viss ir pareizi
Aktivitāšu biežums atkarīgs no katra paša iespējām. “Pasaules Veselības organizācija apgalvo: sportojot pāris reižu nedēļā aptuveni stundas garumā, iespējams saglabāt esošo formu, bet veselības rādītāju uzlabošanai – lokanībai, izturībai, veiklībai – būtu nepieciešams sportot trīs un vairāk reizes nedēļā. Viss, protams, atkarīgs arī no katra paša spējām un iespējām, vietu sportošanai savā dzīvē ir vēlams iekļaut organiski, lai sportošana labi papildina arī citas dzīves jomas,” teic funkcionālo nodarbību vadītājs.
Iesācējiem derētu skriet tādā intensitātē, kurā visas darbības tiek kontrolētas, tad nav arī nepatīkamu pārsteigumu. Pieredze publisko pasākumu norisē liecina par to, ka visbiežāk vēlme skriet zūd tāpēc, ka pirms sportošanas nav veikta iesildīšanās, skrējiens tiek uzsākts pārāk strauji un izvēlētais temps izrādījies par ātru. Lai uzturētu pašmotivāciju, jāatceras, ka sportošanai ir jāsagādā prieks.
Sākumā ir grūti ikdienā rast motivāciju. Roberts smejas, ka grūtākais, bet vienlaikus svarīgākais ir pirmais solis – uzvilkt skriešanas apavus un doties ārā, nedomājot par laikapstākļiem.
Mehāniskie jātnieki