Dziedātāja Patrisha (Patrīcija Ksenija Cuprijanoviča) uzskata, ka visi kopā mēs varam veidot šo pasauli labāku. Pie tam tas nav naivas meitenes sapnis, bet gan konkrētas darbības, kas, viņasprāt, var mums palīdzēt šo mērķi sasniegt, tai skaitā, atkritumu šķirošana un ilgtspējīga domāšana vides jautājumos.
– Tava Sportland kampaņas misija ir “kopā veidosim šo pasauli labāku”. Kāda būs šī labākā pasaule?
– Tā ir ne tikai mana misija, bet arī lieta, ar kuru mums kopīgi vajadzētu iedvesmot citam citu, lai šis moto reāli darbotos arī praksē. Man tas nozīmē ceļu uz labākas attieksmes piekopšanu pret dabu un vietu, kurā mums ir jādzīvo. Es ar to saprotu kopīgiem spēkiem uzlabot vai vismaz piedomāt pie lietām ikdienā – samazināt akritumu daudzumu ikdienā, savākt aiz sevis, lietot vairāk sadzīves produktus, kas ir viegli pārstrādājami vai ilgi lietojami.
– Lai gan esi vēl salīdzinoši jauna, tomēr pieredzes ziņā jau bagāta, gūstot panākumus mūzikas laukā. Kas ir bijis tavs lielākais motivators?
– Nevēlos sev glaimot, bet savā vecumā tiešām esmu daudz ko piedzīvojusi un mācījusies, tai skaitā, mūzikā. Un negrasos apstāties, bet turpināt mācīties un attīstīties. Dzīve ir neprognozējama, vienmēr jābūt gatavam saskarties ar kaut ko tādu, kas atkal iemācīs kaut ko jaunu. Vēlos, lai cilvēki saprot, ka, kamēr vien tev ir mērķi un vēlme darīt to, kas ļoti patīk, nav nozīmes, cik tev ir gadu. Nevajag meklēt attaisnojumus, vajag darīt, mēģināt – tas arī ir mans galvenais motivators.
– Tomēr ne visi tavi vienaudži domā un lietas redz, kā tu… Vai dažkārt jūties nobriedušāka, kā citi tava vecuma jaunieši?
– Mana sabiedrība ir mūziķi, cilvēki, kas nodarbojas ar ko iedvesmojošu, tie primāri arī ir mani draugi. Ar viņiem es jūtos kā vienaudzis, lai gan realitātē mani vienaudži ir skolēni, no kuriem lielai daļai vēl ir citas vērtības, uzskati un domas par visu. Manuprāt, mūsdienu jauniešiem ir jāiemācas vairāk priecāties un novērtēt citus, nevis apskaust un būt negatīviem.
– Kādās jomās, tavuprāt, mums kā sabiedrībai kopumā vēl būtu jāmainās?
– Viens vārds – komunikācija. Tehnoloģijas ņem virsroku, mēs vairs neprotam realitātē normāli saprasties, rodas sadzīviski pārpratumi, nesaprašanās. Cilvēkiem arī būtu jāiemācas pieņemt katru sabiedrības “īpatni” tādu, kāds viņš ir. Protams, mums šobrīd ļoti svarīgi būtu uzlabot savas apkārtējās vides kvalitāti, pievēršot uzmanību piemēslojumam, kaitīgām lietām dabā utt.
– Tev ir liels gods pārstāvēt Latviju “Universal Music” – saki, ko tu no tā vari mācīties?
– Jā, tā tiešām ir arī liela atbildība. Tas man ir liels sasniegums, par ko patiešām priecājos. Svarīgākā mācība, ko esmu ieguvusi – neskatoties uz to, ko domā vai kā tevi ietekmējuši apkārtējie, darot savu mīļāko lietu, kas manā gadījumā ir mūzika, var nonākt arī tur, kur pat neiedomājies nokļūt un sasniegt to, ko neiedomājies sasniegt, kļūstot par sevis labāku versiju.
– Sadarbība ar “Universal Music” tev noteikti pavērusi arī iespējas ceļot. Ko, tavuprāt, varam mācīties no citām valstīm un to iedzīvotājiem?
– Darbojoties mūzikas laukā, tiešām bieži sanāk aizceļot uz kādu citu valsti. Pēdējā valsts, kurā biju, ir Vācija. Tur, piemēram, liela daļa Berlīnes iedzīvotāju pieturas tikai pie vegāna dzīvesveida. Cilvēki ļoti rūpīgi šķiro un met atkritumus tiem paredzētajās vietās. Var just cilvēku atbildību, nav tādas vienaldzības, kādu esmu novērojusi Rīgā. Pati nesen Rīgā redzēju situāciju, kas mani pārsteidza. Divas jaunas meitenes ēda šokolādes batoniņu, kad to apēda, vējš vienai no viņām papīru izrāva no rokas. Tas nokrita turpat viņai blakus, bet viņa ar savu draudzeni saskatījās un sāka smieties tā vietā, lai paceltu papīru un iemestu to miskastē. Manuprāt, mums vajag mācīties atbildību no citām valstīm un kultūrām. Ja reiz šeit dzīvojam, tad aiz sevis arī jāsavāc.
Teksts: Liene Pālēna. Foto: Artūrs Pavlovs.
Nedēļas nogalē TET Rīgas maratons