Autosportists Reinis Nitišs savu spēju iekarot pjedestālu ir pierādījis jau sen. Šogad viņš to izdarīja atkal, liekot savam un Latvijas vārdam izskanēt visā pasaulē, jo kļuva par FIA Eiropas Rallijkrosa čempionu tepat Rīgā, Biķerniekos.
Kādas ir laba autosportista kvalitātes?
Labs autosportists ir cilvēks, kurš ļoti ātri spēj reaģēt uz notiekošo trasē un pieņem pareizo lēmumu. Ja līdzās noliksim sliktu un labu braucēju, tad sliktais cietīs sadursmē, bet otrs nemaz nebremzēs. Varbūt pat iedos vēl vairāk gāzi, kas psiholoģiski ir grūtāk nekā bremzēt, un apbrauks incidentu. Prasme šādi reaģēt nāk no braucēja refleksiem un iepriekš piedzīvotā. Žirgts prāts, spēja reaģēt stresa situācijās un fiziski augstas slodzes – tas ir ļoti svarīgi.
Runājot par fizisko slodzi, saki, tavā mašīnā sacensību laikā ir karsts?
Diezgan. Sevišķi karstās dienās, jo ventilācijas mašīnā nav. Lai gan brauciens nav ilgs, mēs, piloti, atdodam visu, kas mums ir. Mēs nedrīkstam kļūdīties ne mirkli, jo līdzās ir citi braucēji, un jebkurā brīdī vari saņemt uzbrukumu pa pakaļu vai sānu. Turklāt vēl austiņās jāklausās spoters, kurš papildus dod norādījumus par braukšanu, iekšmalas piesegšanu vai Džokera apli.
Brauciena laikā tu gāzes pedāli vispār atlaid?
Pilnīgi noteikti. Svarīgākais autosporta likums ir līkumā iebraukt lēnāk, bet izbraukt ātrāk, nevis iebrauc pēc iespējas ātrāk un izbrauc, kā sanāk.
Dzīvē tu šķieti visai rāms. Kurā brīdī tevī ieslēdzas autosportists?
Laikam jau tajā mirklī, kad uzvelku ķiveri un piesprādzējos. Tad ir jākļūst par citu cilvēku. Man jau sen saka, ka esmu pārlieku mierīgs, neesmu agresīvs – nevienu neuzbakstu, nevienam neiesitu pa sāniem. Arī šīs īpašības nāk ar laiku un pārliecību. Šogad nevienā brīdī nevarētu teikt, ka esmu bijis pārāk mierīgs. Saproti, runa ir par respektu. Ja esmu kopvērtējuma līderis, kurš cīnās par topa vietām un ja man blakus piebrauc džekiņš, kurš cīnās par 17. vietu, tad es saprotu, ka…
Ka nav vērts viņu sist, ja?
Nē, tieši pretēji. Ir vērts, jo cīņas laukums pieder man, tāpēc es viņam iesitīšu un pabraukšu garām. Tajā pašā laikā, braucot pasaules čempionātā, kur esmu, piemēram, devītais un noķeru Matiasu Ekstromu, kurš ir arī pasaules čempions rallijkrosā, droši vien cieņas un respekta dēļ speciāli viņam pa sāniem nesitīšu.
Bet vai tā ir laba īpašība?
Droši vien nē, jo trasē braucēji nav jāšķiro.
Cik gara ir autosportista karjera?
Tik gara, cik pats to veido, un tik ilgi, kamēr pats esi formā.
Ko nozīmē – būt formā?
Braukt, sportot, sasniegt labus rezultātus. Tas viss uztur un veido autosportista formu.
2014. gadā kļuvi par FIA Pasaules rallijkrosa čempionāta trešās vietas ieguvēju. Saki, kā pa šiem četriem gadiem esi audzis un mainījies?
Kopš tā laika stipri vairāk esmu audzis tieši kā cilvēks. Gribētos ticēt, ka arī pirms četriem gadiem pratu grozīt stūri, spiest pedāļus. Tagad esmu vairāk nobriedis cilvēks, kurš prot sagatavoties sacensībām, domāt pareizā virzienā, nepārdegt. Tagad arī stipri labāk uztveru kritiku.
Kur tad sportā saskaries ar kritiku, ja neskaita interneta komentārus?
(Iesmejas.) Slikts rezultāts vai neuzvarētas sacīkstes man pašam pret sevi ir kritika. Vai arī tie brīži, kad redzu – neesmu kaut ko izdarījis līdz galam, lai gan tam jau bija jābūt paveiktam.
Tu runā par paškritiku?
Jā. Tāpat esmu iemācījies pieņemt kritiku no apkārtējiem. Zini, dažreiz ir tā, ka gribas cilvēkam pateikt – ko tu man te stāsti. Bet tādos brīžos vajag padomāt divreiz, un, iespējams, sapratīsi, ka arī kādam citam ir taisnība. Arī sportiskā ziņā esmu audzis. Laika posms, par kuru runājam, man kā braucējam un cilvēkam, kurš kaut ko saprot no tehnikas, ir ilgs periods. Tagad daudz vairāk izprotu automašīnas regulējumus. Vieglāk savu vēstījumu varu nodot mehāniķiem un inženierim. Tagad tā vietā, lai teiktu, ka mašīnai līkumā izslīd priekša, varu pateikt, kāpēc tas notiek.
Pieminēji vārdu – sagatavoties. Kā to saprast?
Tas nozīmē noskaņot sevi katram braucienam morāli, psiholoģiski un arī kaujinieciski. Mūsu dzīvē ir ļoti daudz ārējo aspektu, kas mūs var izsist no līdzsvara. Man vajadzēja saprast, ka pamats ir sports, bet viss pārējais nāk tikai pēc tam. Tagad sacensību dienā es, piemēram, nelasīšu īsziņas un neatbildēšu uz tām. Es esmu procesā un trasē, kur runāju ar mehāniķiem un inženieriem. Esmu tajā visā iekšā līdz galam. Fani, protams, ir cilvēki, kas tev vēl labu, bet man pašam jāatceras, ka tie ir arī cilvēki, kas neapzināti spēj visu padarīt sliktāku, jo nemāku viņiem atteikt.
Šobrīd fanu uzmanība ir liela?
Atkarībā no rezultāta (smaida). Ja esi TOP 3 – esi labākais. Bet, ja esi septītais, tu vairs neesi nekas. Manuprāt, cilvēki dažkārt neredz atšķirību – vai tu esi septītais olimpiskajās spēlēs vai septītais Latvijas čempionātā.
Ko tu šobrīd domā par sevi?
Es atkal esmu formā (smejas). Vai arī domāju par to, ka, neskatoties uz dažām aizvadītajām sezonām, savu formu nemaz nebiju pazaudējis. Un, ja godīgi, tad šāgada 1. oktobrī esmu pavisam cits braucējs nekā pirms gada ap šo pašu laiku. Tas pats cilvēks, tikai ar citām domām. Turklāt nesaskatu nekādus trūkumus apstāklī, ka no pasaules čempionāta pārkāpu uz Eiropas čempionātu. Kā mēs smejamies – labāk liels boss mazā kompānijā, nekā mazs boss lielā kompānijā.
Tu jau zini savu nākamā gada plānu?
Pagaidām vēl nekādu konkrētu plānu nav.
Bet līgums ar līdzšinējo komandu pagarinās?
Man līgums bija uz vienu gadu. Tagad, kad esmu papriecājies par uzvaru, sāku strādāt pie nākamā gada. Jau ir sācies darbs pie sadarbības partneru atbalsta, sponsoriem un atbalstītājiem, un darbs pie komunikācijas ar vadošajām komandām. Protams, ja būs piedāvājums no komandas, ar kuru strādāju šajā sezonā, es to pieņemšu. Bet, kā jau teicu, šis jautājums par komandu vēl ir neskaidrs.
Pirms kāda laika motosportists Kaspars Stupelis bija tavs fiziskās sagatavotības treneris. Jūs joprojām kopā strādājat?
Stipri mazāk, bet komunicējam joprojām. Šobrīd mana fiziskās sagatavotības trenere ir Diāna Stupele.
Ko tev Kaspars būtisku ir iemācījis?
Viņš ir tas, kas mani no gandrīz nekā saveda kārtībā un padarīja stiprāku gan fiziski, gan psiholoģiski. Trenējoties fiziski, tu gūsti pārliecību, ka esi labāks par citiem, no tā lielā mērā nāk arī psiholoģiskā noturība. Tāpat Kaspars man iemācīja domāt par dienas grafiku, prioritātēm un sportista profesionalitāti. Varētu teikt, ka mēs divus gadus nodzīvojām teju kopā. Viņš tiešām zina visu – kad ēst, ko ēst, kad neēst, kad trenēties, kad atpūsties. Tas viss ir ļoti svarīgi.
Kā tas bija – sākt strādāt ar Stupeli?
Kad tikāmies pirmoreiz, viņš uzreiz konkrēti pajautāja – vai esmu tam gatavs un zinu, uz ko es parakstos. Tajā brīdī, kad, pildot uzdevumu, gūsti baudu un vēl pēc tam redzi rezultātu spogulī, sajūta ir laba. Kaspars mani ievilka gan riteņbraukšanā, gan slēpošanā.
Autosportists Jānis Vanks kādā intervijā teica, ka, lai brauktu ar ātru mašīnu, vispirms jāiemācās braukt ar lēnu mašīnu.
Pilnīgi noteikti. Mūsdienās cilvēkiem ir iespēja nopirkt vislabāko, visdārgāko un arī visātrāko mašīnu, ja vien viņi to vēlas. Un es nerunāju tikai par ielas auto, bet arī par autosportu. Es rallijā braucu ar Mitsubishi Evolution un apzinos, ka pat šobrīd vēl nespēju maksimāli pabraukt ar šo auto, tāpēc doma par iekāpšanu nākamajā klasē tagad šķiet nepiemērota. To var darīt tikai tad, ja pats par saviem spēkiem esi drošs.
Cik tuvu tu brauc galējai ātruma robežai?
Lai uzvarētu, nav diži lielas izvēles – ja nebraukšu maksimāli ātri un tuvu robežai, es nebūšu pirmais.
Esi šo robežu arī pārkāpis?
Kaut kādos brīžos esmu. Starp citu, šo robežas iedarbību var just. Kad brauc pie maksimālā limita, vienā mirklī vairs nesaproti, kas tev ir jādara, jo pārtrūkst maņas. 
Teksts : Ralfs Dravnieks
Foto : no publicitātes materiāliem
Kam tev tas viss?