Pirmā ziema āliņģī

Šajos Ziemassvētkos Kaspars Ozoliņš sev dāvinās motorzāģi. Ar to būšot vieglāk izzāģēt āliņģi dīķī, nekā izcirst ar cirvi. Un tas viss tamdēļ, ka Kaspara aizraušanās ir ziemas pelde.

Ar ziemas peldi sāku nodarboties veselības likstu dēļ, ko turpinājumā pastiprināja regulārs un ilglaicīgs saaukstēšanās maratons vairāku gadu garumā. Tiklīdz iestājās rudens, tā saslimu. Un pat tad, kad šķita, ka jau esmu atveseļojies, turējās plaušu temperatūra. Līdz ar to nejutos atlabis līdz galam ne mirkli. Tiklīdz atsāku trenēties, ķermenis novārga, un es atkal no jauna saslimu.

Mana kolēģe Marta Kešāne pastāstīja par ziemas peldēm, ko viņa veic jau vairākus gadus. Tajā brīdī es arī sapratu, ka šī ziņa nāk tieši laikā. Ziemas pelde – tas ir tas, kas man vajadzīgs. Galvenokārt viņa uzsvēra, ka ziemas peldes pievienotā vērtība ir veselības uzlabojumi un enerģijas pieplūdums. 

Nepārtrauktība

Lai ziemas pelde nebūtu totāls šoks ķermenim, man ieteica nepārtraukt vasaras peldēšanās sezonu, iestājoties rudenim un pat ļoti vēlam rudenim, kurš teju mijas ar ziemu. Proti, nekad neapstāties. Es ieklausījos padomā. Tobrīd biju arī pamatīgi aizrāvies ar skriešanu. Katra skrējiena beigās es metos dīķī ­nopeldēties. Atceros, kad gaisa temperatūra noslīdēja līdz +6 grādu atzīmei, atskārtu, ka ir kļuvis vēss. Gaisa temperatūra spītīgi krita, līdz kādu dienu, pienākot pie dīķa, atklāju, ka tā virskārtu klāj plāna ledus sega. Būtībā šī reize bija mana pirmā īstā ziemas pelde.

Kādu brīdi stāvēju krasta malā, prātodams – ja kāpšu ūdenī, visdrīzāk sagriezīšos, jo ledus ir kā žilete. Sev par nožēlu, bet vienlaikus ar uzvarošu ­atvieglojumu teicu: «Šis tad arī ir mans peldēšanās sezonas noslēgums.» Taču jau brīdi vēlāk atcerējos par trepītēm, kas ved dīķa ūdenī. Devos pie tām, ar kāju izdauzīju ledu un ar lielu kliedzienu, kāpu ūdenī iekšā.

Tagad man šķiet, ka ziemas pelde ne tik ļoti ietekmē ķermeni, cik sakārto galvu, jo izrādās – tu spēj izdarīt to, kas šķietami ir neizdarāms. Pirmajā reizē, kāpjot ledus aukstajā ūdenī kliedzu. Vēlāk sapratu, ka nav ko tēlot un jākāpj tik iekšā. 

Iekāpt vēlreiz 

Līdz ar ledus garozas parādīšanos, saprotams, peldēšana vairs nebija iespējama. Te sākās cits izaicinājums. Proti, cik ilgi spēšu noturēties aukstajā ūdenī. Iesākumā iekāpu, pastāvēju vien īsu mirkli, tad kāpu ārā un metos uz māju, lai ietu karstā dušā. Un tā ir liela kļūda, jo, atgriežoties mājās, ķermenim pašam ir jāļauj sasilt, satuntulējoties kaut vai vairākās siltās jakās. Mana kolēģe Marta deva padomu. Proti, iekāp ūdenī, pēc mirkļa kāp ārā, brīdi nogaidi, saņemies un atkal kāp iekšā – un tikai tad rodas tā foršā sajūta, kas pārņem, esot ­aukstā ūdenī. Vēl man Marta iemācīja to, ka vismaz iesākumā nevajag ķermeni šokēt. Pēc pirmās aukstās peldes vismaz pāris dienu ķermenis jūtas novārdzis. Tāpēc vismaz nedēļu tam jāļauj atpūsties. Laikam ejot, nedēļas ­intervāls samazinājās, un es arvien biežāk sāku līst ūdenī, un arī ķermenis vairs ­neizrādīja vārguma pazīmes. Tas bija pieradis.

Profesionāļi iesaka

• Pirms peldēšanas ir jāiesildās, lai ķermenis būtu gatavs aukstā ūdens šoka terapijai.
• Lai nezaudētu ķermeņa siltumu, kas, esot ūdenī, aizplūst caur galvu, jāvelk cepure.
• Ūdenī jāiet lēnām, lai ķermenis spēj pielāgoties aukstumam un lai izvairītos no elpas trūkuma.
• Pēc peldes ieteicams dzert karstu tēju vai sulu.

Teksts: Ralfs Dravnieks

FOTO: NO PERSONISKĀ ARHĪVA