Latvijas autokrosa dīvai Beātei Klipai ir tikai nieka 22 gadi, bet viņas kontā jau ir trīs čempiona tituli. Viņa ir Baltijas un divkārtēja Latvijas čempione autokrosā. Turklāt ar bagiju Beāte sākusi braukt vēlu – 19 gadu vecumā. Taču kross blondajai daiļavai nav svešs – padsmitnieku gados Klipa ir cīnījusies ar puišiem “Zelta mopēdā”, bet šobrīd piešauj roku kartinga stūrei.
Pastāsti, kādu sakritību rezultātā tu nonāci autokrosā!
Šķiet, tas bija mans bērnības sapnis, kopš kopā ar tēti aizbraucām uz Eiropas čempionātu autokrosā Bauskā. Es tētim teicu: kad būšu liela, braukšu ar bagiju. Vidusskolā gadu apmaiņas programmas laikā nodzīvoju Argentīnā. Kad atgriezos mājās, šķita – visa pasaule ir pie kājām un jādara tas, pēc kā sirds kāro, proti, jābrauc autosacīkstēs. Starp citu, agrāk es piedalījos “Zelta mopēdā”, braucu ar vienātruma mopēdu.
Kad biju pavisam maza, man bija maziņš elektriskais mocītis. Bet jau deviņu gadu vecumā braucu ar 50 kubikcentimetru rolleri.
Tu proti braukt ar mopēdu? Tad vispirms pastāsti par to!
Es jau no mazotnes tieši vai netieši esmu saistīta ar tehniku. Lai gan tētis nebija sajūsmā par manu domu, ka braukšu ar mopēdu, pati atradu un to nopirku. Man tolaik vēl nebija tiesību, tāpēc tētis aizveda mopēdu līdz trasei, kur risinājās sacensības. Diena bija ļoti karsta, tas mopēds knapi gāja. Pusi trases braucu, pusi skrēju. Mani neapmierināja doma, ka jāizstājas tehnikas dēļ. Tētis stāvēja malā, skatījās, iežēlojās un sāka palīdzēt. Rezultātā par manu mopēdu sāka rūpēties Lielvārdē dzīvojošais Oskars Valpēters.
Tu pieminēji mācības Argentīnā. Ko tu saprati, esot tur?
Tur visi cilvēki seko saviem sapņiem un nebaidās. Viņi nepazīst prāta ierobežojumus, kādos dzīvojam mēs.
Tētis par tavu domu piedalīties autosacīkstēs noteikti bija tikpat priecīgs kā par mopēdu, vai ne?
Jā, jā. Viņš teica, ka man to nevajag. Mēs ar draugu sakrājām naudu un uz pusēm nopirkām folkreisa mašīnu. Abi divi augām naktīm garāžā taisījām mašīnu. Atkal vajadzēja tēvam lūgt, lai palīdz mašīnu nogādāt trasē. Pēc pirmā apļa autiņš noplīsa.
Drīz vien tēvam radās iespēja nopirkt bagiju no Jāņa Boka. Tēvs saprata, ka mana vēlme braukt nav nekāds joks. Es pabraucu, patrenējos, un drīz vien jau man pašai bija savs bagijs.
Tad sanāk, ka tēvs ļoti nelabprāt tev palīdzēja?
Ne gluži. Sākumā viņš neiesaistījās, bet, redzot, ka es trasē mokos, sāka palīdzēt. Tagad, protams, viss ir pavisam citā līmenī. Viņš iesaistās visos procesos un ir mans vislielākais atbalsts.
Bērnībā spēlējies ar lellēm?
Jā, turklāt ļoti daudz un ļoti ilgi. Atceros, ka skolā mani par to apsmēja, jo visiem šī fāze jau bija garām. Bet nepārproti – man viss bija balansā. Es spēlējos ar lellēm, spēlēju klavieres, gleznoju. Taču es uzaugu kopā ar brālēnu, mūsu starpā valdīja nepārtraukts sacensību gars, gan skrienot, gan braucot ar ričukiem, gan kāpjot kokos. Viņa klātbūtnē man sevi vajadzēja pierādīt.
Izklausās, ka par panākumiem sportā jāpateicas arī tavam brālēnam. Bet vai tas nevedina uz to, ka joprojām gribas pārspēt večus?
Nē, diez vai. Man vienkārši gribas uzvarēt. Visiem ir tāpat – mērķis ir uzvarēt. Tas vispār nav saistīts ar to, ka jāuzvar tieši vīrietis.
Tavuprāt, visi cilvēki grib uzvarēt?
Tie, kas saka – grib tikai piedalīties –, visticamāk, apzinās, ka viņi nevar uzvarēt, lai gan gribētu. (Smejas.)
Mani vienmēr ir interesējis: kas stimulē tos, kas regulāri velkas beigās?
Arī es pirmajā gadā biju pirmspēdējā. Pirmajās sacensībās trasē sagriezos, uzbraucu riepām. Kamēr iemācies izcīnīties cauri pūlim, ir nolauzti riteņi un ir avārijas. Tagad, protams, esmu iemācījusies cīnīties un labi braukt. Bet, kas stimulē tos, kas jau ceturto gadu brauc aizmugurē, nezinu. Man rokas nolaistos.
Tu gribi, lai panākumi norit ātri?
Nē. Esmu gatava arī smagi strādāt.
Iztēlojos to, kā tu no beigām lauzies visiem cauri…
Ja tu neesi pirmais, tas ir šausmīgi. Tev sevī ir jāizslēdz bailes. Pirmajā līkumā pirmais izbrauks tas, kas nebaidīsies un nobremzēs pēdējais. Un kurš būs tas, kas bremzēs pēdējais?
Esi gatava negriezt ceļu citiem?
Jā.
Un tevi nebiedē, ka vari apgāzties?
Tā ir normāla sacensību sastāvdaļa. Tas ir tāpat, kā bērnībā krīti, līdz iemācies staigāt.
Labs salīdzinājums.
Savas karjeras laikā jau četras reizes esmu metusi kūleņus. Ir reizes, kad pārāk ātri iebrauc līkumā, ritenis ieķeras risē un bagijs apkrīt uz jumta. Bet smagākais kritiens bija sezonā pirms pirmā čempiona titula. Pēdējā posmā apmetu vairākus kūleņus un pilnībā iznīcināju mašīnu.
Kādas ir izjūtas, sēžot autiņā, kas gaisā bezspēcīgi virpuļo?
Tu redzi, ka esi gaisā ar galvu uz leju. Tas brīdis ir neaprakstāms. Kaut gan toreiz man šķita: kāpēc atkal es?! Jo tā bija trešā reize sezonā. Bet tas ir normāli – ja tu cīnies, ar to jārēķinās.
Bet avārijas trasē tevi nemudina pārdomāt, ka būtu laiks beigt karjeru?
Nē, man nešķiet, ka tas ir tik bīstami, kā izskatās no malas.
Tu varētu iztikt bez sporta?
Agri vai vēlu man būs jāprot iztikt bez sporta, un tas noteikti nebūs viegli. Tomēr autosports nav mans vienīgais hobijs, ir arī citas intereses.
Piemēram?
Man ļoti patīk gatavot ēst, adīt, šūt, dejot, patīk aktivitātes svaigā gaisā: pārgājieni, laivošana, gulēšana zem klajas debess, riteņbraukšana.
Vai šīs iemaņas un hobiji tev kaut kādā veidā ir palīdzējuši pilnveidoties arī sportā?
To neviens nevar zināt. Saka – prasmes klavierspēlē attīsta domāšanu un koordināciju, kas noder arī autosportā. Bet tas ir minējums.
Tu studē, sporto, bet ko tu dari vaļas brīžos?
Man nav brīvā laikā. Es cenšos plānot tā, lai man visu laiku būtu, ko darīt, jo nezinu, ko darīt bezdarbībā. Jau kopš agras bērnības dzīvoju pēc plāna: jāceļas, jāēd brokastis, jāiet uz skolu, mūzikas skolu, mākslas skolu, tenisu, tad mājasdarbi, pusstunda atpūtai un gulēt. Man tas nekad nav traucējis. Tieši pretēji – tas ir iemācījis plānot. Darbaspējas rodas darot, tāpēc nedrīkst apstāties. Visu laiku jābūt kustībā.
Atgriezīsimies pie sporta. Vai atceries pirmo reizi, kad autokrosā finiša līniju šķērsoji pirmā?
Jā, es atceros. Toreiz pati nespēju noticēt, ka esmu priekšā. (Smejas.) Psiholoģiski es apzinos, kurā brīdī tas notika, – sāku uzvarēt tad, kad pati sev noticēju, ka varu to izdarīt. Braucot no beigām, šķiet, ka pirmā vieta ir neaizsniedzama, bet, kad sev pasaki – es varu būt priekšā –, tad arī nonāc tur, kur viņi.
Šosezon viens posms man nācās ļoti grūti. Es startēju no beigām. Jau dienas sākumā neticēju sev, ka spēšu izlauzties priekšā stāvošajiem. Biju sevi ieprogrammējusi, ka tas labi nebeigsies, un nebeidzās arī – es avarēju un izstājos.
Kurš tavā gadījumā ir noteicošais faktors tam, ka brauc pa priekšu?
Pirmām kārtām tā ir ticība sev. Bet te noteikti nevar runāt par vienu faktoru. To ir daudz. Zināšanas par trajektorijām un segumiem, tehniku. Tāpat jāņem vērā fiziskā sagatavotība – stresa situācijās tev smadzenēm pieplūst skābeklis un tu spēj normāli domāt vai vienkārši gāz, neko nesaprotot. Zināma loma noteikti ir intuīcijai.
Tu tā domā?
To es nezinu. Nav ne jausmas, kur to sievišķo intuīciju izmantot. Ir tikai jāgāž! (Smejas.) Man kā sievietei padodas starti, jo man ir ļoti laba reakcija. Lai gan rallija pilots Jānis Vorobjovs saka – tā neesot –, esmu lasījusi pētījumus par to, ka sievietei reakcija ir labāka nekā vīriešiem.
Tavs bagijs ir rozā ar puķītēm. Tas tādēļ, lai atšķirtos?
Šogad mans bagijs ir LMT Autosporta akadēmijas un sponsora LMT krāsās. Iepriekšējā gadā es gribēju violetu, jo tā ir mana mīļākā krāsa, bet sanāca vairāk rozā. Man bija svarīgi, lai bagijs ir tieši tāds. Ir skaidrs, ka vizuālajam tēlam ir ļoti liela nozīme, jo, noliekot desmit mašīnas uz starta, pirmo pamanīs manējo.
Teici, ka tavā klasē ir vēl viena sieviete. Vai cīņa ar sievieti ir citāda?
Noteikti! Sacensībās ir pilnīgi cits azarts un asumiņš, bet to izjūtu nav iespējams aprakstīt.
Bet viņu uzvarēt gan tev ir svarīgi, vai ne?
Man vispār ir svarīgi uzvarēt. Ne tieši viņu.
Tu pieminēji pētījumus par reakciju, es savukārt esmu dzirdējis, ka sievietes treneros ieklausās vairāk nekā vīrieši.
Tā arī ir. Mans mehāniķis Konstantīns Turkins, zelta cilvēks, ir teicis līdzīgi. Proti: «Cik viegli ar tevi ir strādāt, tu izpildi visus norādījumus, kurus tev dod.» Un tā arī ir – kad iesēžos mašīnā, domāju par norādījumiem vai ieteikumiem, kas mani novedīs pie rezultāta.
Kāds plāns nākamajam gadam?
Domāju, ka ar bagiju nākamajā gadā nebraukšu. Varbūt vienīgi atsevišķus posmus.
Un kādi ir tavi līdzšinējie panākumi autokrosā?
Esmu Baltijas čempione un divkārtēja Latvijas čempione.
Nav slikti, vai ne?
Nuja! Šogad būšu sporta meistare. Bet, atgriežoties pie nākotnes plāniem, tie ir ļoti neskaidri. Tagad tikai sākas nākamā gada plānošana. Šobrīd es trenējos kartingā Rotax DD2 klasē.
Šķiet, ka kartingā sievietes brauc vairāk nekā autokrosā.
Redzi, es atkal esmu ielēkusi tur, kur varbūt uzreiz nevajadzēja, jo DD2 klase ir krietni sarežģītāka par Rotax Junior klasi.
Un kā tev šobrīd klājas?
Man iet ļoti raibi. Trūkst izjūtas, kā uzvesties trasē ar 35 konkurentiem. Esmu startējusi kā trešā, bet ātri vien sākusies putra – vai nu kāds uzsitis pa kartinga pakaļu un es esmu izlidojusi, vai atgadījies kas cits. Un es atkal cīnos no beigām. Visu laiku kaut kas notiek. Savu vietu kartingā vēl neesmu atradusi. Esmu cīņas un saprašanas procesā.
Zinu, ka kartingā ir viegli pārmesties.
Vispār psiholoģiski ir ļoti grūti. Tevi apdzen viens, tu sāc domāt – ko es izdarīju nepareizi? Bet tikmēr tevi apdzen otrs, trešais un ceturtais…
Maiks Taisons ir teicis: ikvienam ir plāns, pirms viņš dabū pa zobiem. Kas pamainās tavā galvā, ja trasē atgadās kas neparedzēts?
Ir divi varianti: vai nu iestājas spīts, tu sakod zobus un cīnies, vai arī esi novests tik tālu, ka pēdējais sitiens sagrauj pilnībā. Tu saki sev – nē, tas nav man, es nevaru, – un brauc malā. Bet manī parasti ieslēdzas spīts.
Pagājušajā nedēļā pirms sacensībām mans bagijs bija galīgi netīrs. Garāžā es biju viena pati, bet to mašīnu vajadzēja izvilkt no garāžas. Pavilku ratiņus, uz kuriem stāvēja bagijs, taču tie atdūrās pret slieksni. Pavilku vienreiz, otrreiz… Tad pilnā balsī nokliedzos: BEĀT, ES VARU VISU, MAN NAV LAIKA, MAN TAS IR JĀIZVELK!
Un izvilki?
Jā. (Smejas.)
Zini, cilvēkiem ir priekšstats, ka autosports attiecībā pret citiem sporta veidiem ir plezīrs – tikai sēdi un stūrē…
Braukt autokrosā ir salīdzinoši vieglāk, savukārt kartingā fiziskā sagatavotība ir ļoti nepieciešama. Milzu slodze ir rokām. Parasti cilvēks, kas desmit minūtes pabrauc īres kartingā, kas ir desmit reižu lēnāks, sāpēs purina rokas, tad iedomājies, kā ir pēc astoņu stundu treniņa sporta kartingā! Turklāt milzu slodze ir arī kaklam, jo pretvējā ir jātur galva, kuru mētā vējš.
Kā tu pilnveido savu fizisko formu?
Kopš pagājušā gada trenējos Olimpiskajā sporta centrā pie Viktora Lāča. Treniņi ir trīs reizes nedēļā pa trim stundām – katru reizi ir kaut kas jauns, derīgs autosportam. Mēs trenējam rokas, līdzsvaru, reakciju.
Arī tev, tāpat kā vairumam sportistu, ir grūti sevi piespiest trenēties?
Nē, man nav grūti. Varbūt grūtāk ir skriet, ja aiz loga laiks ir slikts. Lai arī ar sakostiem zobiem velc kājās botas un skrien, atgriežoties mājās, izjūtas ir labas. Ir gandarījums par padarīto.
Kā tavu nodarbošanos uztver tavas draudzenes?
Nav jau tā, ka, satiekoties ar draudzenēm, runāju tikai par autosportu. Bet sports nereti ir saistīts ar laika trūkumu. Manai labākajai draudzenei bija kāzas, bet man nākamajā dienā jāskrien uz sacensībām. Savukārt nākamajā gadā tajā pašā laikā viņa svin kāzu gada jubileju, bet es atkal netieku. Trešajā gadā viņa atkal svin jubileju, turklāt piedzimusi ir meitiņa, bet es atkal netieku.
Ko vēl sporta dēļ esi upurējusi?
Es tādās kategorijās cenšos nedomāt.
Šobrīd tev ir 22 gadi. Ko tu esi sapratusi?
Tu domā, ko es vēlos?
Vispārīgi.
Tā grūti izstāstīt.
Pateikšu priekšā: kad biju tavā vecumā, man bija ļoti grūti saprast, ko iesākt ar savu dzīvi.
Pilnīgas skaidrības nav arī man, šis ir vecuma posms, kurā lielākā daļa domā par nākotni un kā to labāk veidot. Bet pilnīgi noteikti zinu svarīgāko savā dzīvē: tā ir ģimene, adrenalīns, jauni izaicinājumi un piedzīvojumi.
Šobrīd apzinos, cik lielu manas dzīves daļu aizņem sports un cik ļoti man patīk to darīt, bet, no otras puses, saprotu – esmu sieviete. Nākotnē ir jāparedz vieta mātes un sievas lomai, ģimenei. Vai es būšu māte četrdesmit gados? Arī tā es nevēlos, esmu ģimenes cilvēks. Tieši šo iemeslu dēļ šobrīd manī risinās cīņa par prioritātēm dzīvē. Es zinu, ko vēlos, bet nezinu, kā tas var izvērsties.
Es tagad fantazēju, bet sacensībās sieviešu konkurencē tev būtu interesanti?
Domāju, tas būtu pat vēl interesantāk. (Smejas.) Es nevaru iedomāties, kā tas būtu. Iespējams, būtu bardaks, jo sievietes ir dullas.
Dullas?
Ir taču atšķirība, vai uz ceļa pie stūres ir sieviete vai vīrietis! Ja palaistu desmit blondīnes trasē, iedomājies, kas tur darītos? Bet sievietes var un viņām ir jābrauc! Ja skatāmies pasaules mērogā, autosportā šobrīd ir ļoti daudz sieviešu autosportistu.
Kad viesojies Overtime TV, teici, ka neko daudz no tehnikas nesaproti. Man gan radies cits priekšstats. Kā tad īsti ir? Tu proti nomainīt eļļas filtru?
Eļļas filtru nomainīt nemāku, bet gaisa filtru gan. Ja vajag, tad protu daudz. Es varētu nomainīt pusasis vai unibolus, bet man ar to nav jāsaskaras. To dara Konstantīns. Bet, ja es tagad, braucot mājās, pārsitīšu riepu, noteikti pratīšu to nomainīt pati!
Cerēsim, ka nekas slikts neatgadīsies. Mans pēdējais jautājums – tavuprāt, vai puiši spēj samierināties, ka viņus lauciņā, kurā jūtas pārāki, uzvaras laurus plūc sieviete?
Es nezinu, bet pieļauju, ka pirmajās reizēs viņiem bija grūti to pieņemt. Bet nu jau viņi ar to ir iemācījušies sadzīvot. (Smejas.) Jo, tiklīdz uzliekam galvā ķiveri, visi esam līdzvērtīgi.
Dzīvesstila vēstījums