Raimonds Prūsis. Skrituļslidas, kafija un “Faluņ Dafa”

Skrituļslidas, kafija un “Faluņ Dafa“

Esmu ekstrēmais skrituļslidotājs, kas ikdienā taisa kafiju un praktizē senu meditāciju “Faluņ Dafa“. Tā ir pašpilnveidošanās prakse, kas māca cilvēkam dzīvot saskaņā ar principiem – īstenība, labestība un pacietība. Tā virspusēji varētu teikt, ka šīs trīs nodarbes aizpilda manu ikdienu – skrituļslidošana, pilnveidošanās un kafija.

Kā šīs trīs ikdienas sastāvdaļas viena otru papildina?

Tas viens otru papildina maksimāli, sākot ar “Faluņ Dafa” praksi, kas man māca pilnveidot savu iekšējo būtību, kļūt iecietīgākam, saprotošākam un visādi citādi – labākam cilvēkam. Šī prakse sastāv no vingrojumiem un meditācijas, kas papildina manu ekstrēmās skrituļslidošanas izaugsmi un attīstību, uzlabojot veselību un atverot ķermeni gan fiziski, gan garīgi. Meditācija man sniedz iekšējo mieru pēc garas un saspringtas darba dienas.

Vai skrituļslidošana Tev arī ir sava veida meditācija?

Protams! Uzvelkot slidas pazūd viss pārējais. Pazūd ikdienas rūpes, pazūd slikts noskaņojums un tu esi tikai šajā vietā un laikā, jo īpaši mācoties jaunus trikus prāts un ķermenis darbojas kopā un ir koncentrēts tikai uz to mirkli. Manuprāt, visos sporta veidos cilvēki novērtē šo fenomenu – spēju atslēgties no ārpasaules un strādāt tikai ar sevi un savu attīstību. Tas sniedz dzīvesprieku, gandarījumu un pozitīvas emocijas.

Kā Tu sāki nodarboties ar ekstrēmo skrituļslidošanu?

Sāku braukt aptuveni 11.gadu vecumā, kad mans bērnības draugs bija ticis pie skrituļslidām, iesākumā mēs mainījāmies un braucām ar vienām slidām līdz nopirku savas pirmās skrituļslidas. Kopš bērnības nekas daudz nav mainījies – man joprojām patīk skrituļslidas! Šobrīd šis sports manā dzīvē pilda gan hobija, gan sporta lomas – braukāju savam priekam un piedalos arī sacensībās.

Ar ko atšķiras braukšana parkā un braukšana ielās?

Ekstrēmos skrituļslidotājus varētu iedalīt divās kategorijās – tie, kuri brauc un trenējas parkos, lai gatavotos sacensībām un tie, kas savus treniņus pavada pilsētvidē, respektīvi – brauc ielās. Ja runājam par mani, tad es sevi pieskaitītu vairāk pie ielu braucējiem. Patiesībā, es nenodalu šos abus, jo ja skatāmies uz šo sportu no sezonālās prizmas, tas saprotams, ka ziemas mēnešos trenēties un braukāt var tikai iekštelpās, respektīvi – parkos.

Manuprāt, ielās braukt ir daudz foršāk, taču arī daudz grūtāk. Ielās nereti ir jācīnās pašam ar sevi un jācenšas sevi pārvarēt braucot kādā bīstamākā vietā vai mācoties kādu bīstamāku triku. Ielās tas treniņlaukums ir mežonīgāks un mainīgāks, jo tā ir pilsētvide. Lai vai kā, es uzskatu, ka katram braucējam būtu jāizkopj savs individuālais braukšanas stils un jāizkopj savs ķermenis, lai sarežģītus trikus pasniegtu un izpildītu vienkārši, viegli un plūstoši.

Vai tavs mērķis ir nonākt profesionālu braucēju aprindās?

Es esmu par to domājis! Patiesībā, kaut kur iekšā man šī doma ir bijusi jau kopš bērnības, taču nekad mērķtiecīgi neesmu uz to gājis. Tas noteikti būtu liels pavērsiens manā dzīvē, kā arī neatsverama pieredze un motivācija izaugsmei. Divus gadus pēc kārtas vinnēju lielākajās ielu sacensībās Latvijā – A.L.N.I.S., kur piedalās braucēji gan no Latvijas, gan ārzemēm. Uz doto brīdi mans mērķis ir pilnībā izkopt savu slidošanas stilu.