Ventspilniece Rebeka Koha ir svarcēlāja, kura šogad kļuva par Eiropas čempioni svara kategorijā līdz 58 kilogramiem. Tomēr pašai sportistei sirdī vismīļākais sasniegums vienmēr būs pagājušā gada uzvara pasaules junioru čempionātā, jo – “tas bija mans pirmais pasaules čempiones tituls”.
– Rebeka, tu esi svarcēlāja ar ievērojamiem panākumiem. Pastāsti, cik gadu vecumā tu sāki sportot un kā vispār nonāci līdz šai domai par profesionālu sportu? Kāpēc ne māksla vai kāds cits izaicinājums?
– Sportot sāku 12 gadu vecumā. Aizgāju līdzi klasesbiedrenei paskatīties, kā norisinās šie treniņi, un man ļoti iepatikās. Nolēmu, ka arī es varētu pamēģināt, un nākamajā dienā jau bija mans pirmais oficiālais treniņš! Es biju mēģinājusi daudz ko – dejas, mūziku, citus sporta veidus –, bet svarcelšana kļuva par manu mīļāko nodarbi un – tagad jau varu teikt – vispareizāko izvēli.
– Cik daudz laika no tavas ikdienas aizņem treniņi, sacensības? Kā saplānot ikdienu tā, lai atliktu laiks sportam, ģimenei un draugiem? Kā tu pati plāno savu laiku un rodi līdzsvaru ikdienā?
– Treniņi piepilda lielāko dienas daļu: pulksten 7.40 ir rīta rosme, pulksten 10 ir pirmais treniņš, pulksten 16 – otrais treniņš. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās pulksten 20 ir arī neliels vakara treniņš. Pa dienu, laikā starp pirmo un otro treniņu, man jāatpūšas, bet ne vienmēr es to daru, jo gribas veltīt laiku arī sev. Dažreiz brīvajā brīdī apmeklēju frizieri, kādu skaistumkopšanas salonu, dodos ar ģimeni pusdienās. Mans treneris ne vienmēr ir priecīgs, ka neesmu pietiekami atpūtusies, bet nedaudz gribas izrauties no saspringtā grafika. Bieži vien pēc sacensībām treneris ļauj pavadīt vairāk laika ar ģimeni, tad parasti dodamies kopīgā atpūtā: citreiz mierīgā, citreiz aktīvākā. Es dzīvoju kopmītnēs, tāpēc man nesanāk bieži redzēt ģimeni. Lielākā daļa draugu ir svarcēlāji, ir vēl labākā draudzene ārpus svarcelšanas. Ar viņu draudzējamies kopš skolas laikiem.
– Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies treniņu apģērbu?
– Es noteikti piemeklēju, lai tas būtu gan ērts, gan skaists. Patiesībā esmu vienīgā mūsu treniņu zālē, kas piedomā par apģērbu treniņu laikā. Protams, tas ir arī tāpēc, ka esmu meitene. Man vienmēr ir saskaņots krekliņš ar biksēm. Parasti arī piemeklēju sporta tērpam atbilstošas krāsas apavus.
– Kāds ir vislielākais svars, ko esi pacēlusi? Ir gadījies, kad puiši svaru zālē nokaunas par to, ka meitene ceļ vairāk par viņiem?
– Svarcelšanā ir divi vingrinājumi – raušana un grūšana. Grūšanā sportists vienmēr ceļ vairāk nekā raušanā. Pats lielākais svars, ko esmu pacēlusi grūšanā, ir 122 kilogrami. Kad tikko sāku trenēties, zālē bija daži puiši, kuri trenējās vairāk nekā gadu. Viņi cilāja koka nūjiņas un mācījās tehniku, bet es savā pirmajā treniņā raušanā pacēlu 12 kilogramus un grūšanā 18 kilogramus. Tad gan puiši bija sašutuši, ka es jau pirmajā treniņā cilāju svarus.
– Vai piekrīti viedoklim – lai nodarbotos ar sportu, pirmām kārtām vajadzīgs gribasspēks, un, ja tas būs, laiks sportošanai atradīsies vienmēr? Kur tu rodi motivāciju?
– Uzskatu, ka jā. Motivācijai un gribasspēkam vienmēr ir jābūt, tad arī varēs sasniegt vēlamos rezultātus. Mana motivācija ir visi tie sasniegumi, kuri man jau ir un kuri vēl tikai priekšā. Es ar prieku un baudu izcīnu augstas godalgas.
– Ar kuru no saviem sasniegumiem tu lepojies visvairāk? Pieļauju, ka sasniegumiem līdzi nāk arī grūtības un pārbaudījumi. Kā tos pievārēt?
– Man pašai sirdī vismīļākais un arī labākais sasniegums ir pagājušā gada uzvara pasaules junioru čempionātā, tas arī bija mans pirmais pasaules čempiones tituls. Grūtības ir ne tikai sportā, bet jebkur, kaut vai parastā darbā. Kad rodas grūtības, es cenšos mazāk domāt par negatīvo un ātrāk tikt tālāk, domājot labas domas. Izlabot kļūdas un virzīties uz priekšu!
– Kā sports ir ietekmējis tavas dzīves prioritātes? Kam tu vairāk atvēli laika un enerģijas ikdienā?
– Kā jau minēju, ne vienmēr sanāk pilnvērtīgi atpūsties un atgūt enerģiju nākamajam treniņam. Taču cenšos darīt visu iespējamo, lai atpūstos un lai nākamais treniņš izdotos vēl labāks. Tomēr kopumā es no daudz kā esmu atteikusies, lai veltītu visu savu laiku sportam. Es nedzīvoju mājās kopā ar vecākiem vai arī pati savā mājoklī, es nekur nemācos (protams, vidusskolu esmu beigusi), maz laika pavadu ar draugiem – it īpaši tad, kad tuvojas kādas sacensības.
– Sports, laiks, gribasspēks – tie nevar pastāvēt cits bez cita. Kā tu domā, svarīgāks ir gribasspēks vai laiks, lai pievērstos sportam?
– Manuprāt, vajadzīgi ir abi, jo tas ir vienlīdz svarīgi. Varbūt kādam būs ļoti daudz laika, taču, ja nebūs gribasspēka, nebūs arī sportošanas. Turpretī kādam varbūt ir gribasspēks, toties laiku sportam nevar atvēlēt, jo daudz jāstrādā vai arī laiks jāatvēl citām svarīgākām lietām, piemēram, jārūpējas par ģimeni. Esmu profesionāla sportiste, tāpēc man ir jābūt abiem, jo bez laika un gribasspēka es nesasniegtu virsotnes. Man ir nodrošināti visi apstākļi, lai man būtu gan laiks, gan vieta, kur trenēties, un, protams, tā visa rezultātā rodas arī mans gribasspēks.
HARALDS SILOVS: NEKAD NEESMU DEVIS SEV ATLAIDES