Reini Ošenieku mēs pazīstam no Latvijas Televīzijas raidījuma Sporta studija. Paralēli sporta raidījumiem Reinis darbojas daudzos citos projektos un atklāj, ka 24 stundu diennaktī viņam ir par maz. Intervijā lasi par humora piesātinātajiem atgadījumiem žurnālista ikdienā, kā arī uzzini, kas ir foršākais Reiņa darbā.
– Pastāsti, kā aizsākās aizrautība ar to, ko dari ikdienā?
– Patiesībā televīzijā nokļuvu nejauši. Mans draugs Toms strādāja televīzijā, kad studējām Turībā (viņš gan vienu kursu augstāk). Draugs nesen bija sācis strādāt rīta raidījumā Labrīt, Latvija!, bet es tajā laikā biju darba meklējumos. Pirms tam strādāju kinoteātrī Forum Cinemas, vēlāk bezdarbnieka statusā izbaudīju studenta dzīvi. Kad bezdarbnieka pabalsts gāja uz beigām, sāku meklēt iespējas strādāt reklāmas aģentūrās, bet, tā kā man nebija attiecīgās pieredzes, nebiju tur nevienam vajadzīgs. Tad joka pēc apjautājos draugam – varbūt televīzijā vajag kādu, kurš gatavs darīt jebko. Nākamajā nedēļā man jau bija pārrunas par administratora darbu rīta raidījumā. Mans pienākums agrā rīta stundā bija sagaidīt viesus, aizvest nogrimēties, piedāvāt padzerties, parādīt, kur atrodas studija, nedaudz iesildīt gaidāmajai intervijai.
Kad 2008. gadā notika Pekinas vasaras olimpiskās spēles, laika zonu atšķirības dēļ daudziem bija jāstrādā pa naktīm. Man televīzijā bija jābūt četros no rīta, jāseko līdzi sacensībām, kas caur satelīta signālu tika rakstītas kasetēs. Uzdevums bija uz kasetēm piefiksēt timekodus, lai ziņu veidotāji, kas darbā ieradās ap astoņiem, varētu ātri atrast Latvijas sportistu startus, ko parādīt ziņās. Tas bija tāds palīgdarbiņš. Drīz vien uzticēja taisīt sižetus rīta raidījumam. Ar lielām acīm skatījāmies, kas notiek apkārt – kā viss televīzijā darbojas. Viss nāca soli pa solim. Tad vienu dienu redaktore izdomāja, ka rīta programmā varētu atgriezt sporta ziņas. Tās uzticēja mums. Pāris mēģinājumi un attapāmies tiešajā ēterā. Ar laiku mani uzaicināja veidot sižetus Panorāmas sporta ziņās, tāpat darbojos jauniešu sporta raidījumā Olimpiāde LV. Strauji visu apguvu, pēc laika jau pratu arī filmēt un montēt. Tā aizrautība radās pati no sevis. Kāda kolēģe jokoja – ja divus gadus noturēsies televīzijā, tad uz ilgu. Tas arī zināmā mērā ir piepildījies, jo jau 10 gadus esmu televīzijā.
– Kas ir foršākais tavā darbā?
– Nav rutīnas, daudz jaunu iepazīšanos, piedzīvojumu, ļoti bieži kaut ko dari pirmoreiz. Piemēram, esmu hokeja slidās nobraucis pa Siguldas bobsleja trasi, tāpat esmu izbaudījis kā ir sēdēt bobsleja kamanās, kad nesaproti kur debesis, kur zeme. Esmu sēdējis blakus Nitišam rallijkrosa mašīnā. Televīzijas darbs visu laiku paver jaunas durvis, tāpat tas aizved uz tādām vietām, kur tu tā vienkārši varbūt nekad neaizbrauktu – vai tās ir sportistu lauku mājas, vai komandējums uz, piemēram, Brazīliju, Koreju vai Rūpoldingu Vācijā. Sports ir saistošs gan pašam ar to nodarboties, gan sekot līdzi un skatīties, kā aug jaunie sportisti. Atceros, Aļona Ostapenko bija pavisam jauna meitenīte, kad sāka un uzvarēja Vimbldonas junioru čempionātā. Tagad viņa ir Francijas atklātā čempionāta uzvarētāja, bet mēs viņu jau redzējām un intervējām, kad viņa vēl bija maza. Protams, ir forši, ka vari būt klāt lielajos sporta forumos, piemēram, Olimpiskajās spēlēs vai Pasaules čempionātos. Tajā brīdī ir tāda neaprakstāma misijas sajūta, ka janodod tautiešiem Latvijā ziņas par notiekošo. Tagad internetā var noskatīties sacensības, redzēt, ko twiterī vai instagramā liek
kas izstāsta viņu stāstus. Piemēram, kā viņi ir nokļuvuši sportā, viņu sāpes un ceļu uz tituliem, kā viņi trenējas, kā dzīvo. Darbojoties šeit, tu esi daļa no lielā sporta, un, manuprāt, lielais sports nebūtu tik aizraujošs, kāds tas ir visā pasaulē, ja nebūtu tieši sporta žurnālistu, kas to visu atspoguļo un parok dziļāk.
– …un ne tik foršais?
– Tas, ka darbojoties TV, pazūd laiks. Šad tad kaut ko montē, paskaties pulkstenī, un ir jau vakars klāt. Ir dienas, kas man sākas 5:45 no rīta un noslēdzas labu laiku pēc pusnakts. Tagad vēl sāku mācīties Latvian Art Directors Club reklāmas skolā. Paralēli darbam sporta redakcijā, esmu sācis veidot arī dažādas pašreklāmas televīzijas raidījumiem, tāpēc nolēmu vairāk pamācīties tieši reklāmu, kas man interesējusi jau sen. Tāpat sanāk darboties arī ārpus televīzijas. Tikko bija jāvada Basketbola gada balvas laureāts, būs vēl citi laureāti, kā jau gadu mijā pienākas. Gan pasākumu vadīšana, gan video veidošana. Darbu ir daudz, man patīk, ka tie ir dažādi. Kas nepatīk? Bieži sanāk aizsēdēties līdz vēlai naktij. Dažreiz ziņu gatavošana Rīta Panorāmai man sākas tikai ap pusnakti. Bieži aizeju gulēt vēlu, bet pirms sešiem jau jāceļas. Tā ir tāda mazā rutīna, dažreiz sanāk pagulēt tikai trīs četras stundas. Tas ir tas mazais traucēklis, bet tas pazūd brīdī, kad tu jau brauc uz darbu. Dažreiz gribas, lai diennaktī būtu 28 vai 30 stundas, lai paspētu izdarīt visu, – arī pats pasportot, hokeju uzspēlēt. Bet nu tam es kaut kā vienmēr vakaros atrodu laiku.
– Padalies ar kādu smieklīgu atgadījumu, kas noticis, kopš darbojies Sporta studijā!
– Mums visu laiku ir kaut kas smieklīgs. Nesen BBC skatījos, kā runāja Rovans Atkinsons, ko mēs visi pazīstam kā misteru Bīnu. Viņam tika uzdots jautājums par atpazīstamību, un aktieris atbildēja, ir tādi cilvēki, kuri uzreiz atpazīst, bet ir daļa tādu, kas ierauga un domā: “Bāc, šitais taču ir kaut kur redzēts!” Tad ilgi skatās virsū un mēģina saprast: ir vai nav. To var nolasīt sejā – ka domā, spriež, bet skatienu neatrauj. Es, protams, nevaru salīdzināt sevi ar Rovanu Atkinsonu, bet doma ir līdzīga. Viņš tajā raidījumā stāstīja, ka aizbraucis uz autoservisu un viņam darbinieks teicis: “Tu esi tik līdzīgs misteram Bīnam!’’ Uz ko Rovans Atkinsons atbildējis: “Es arī esmu.” Darbinieks tik nosmējis un teicis: “Klau, tu varētu braukāt apkārt un pelnīt naudu ar to, ka esi tik līdzīgs viņam!”
Savukārt man pirms mēneša piedzima dēls. Bijām Jūrmalas dzemdību namā, palātā ienāk daktere un paņem dēlu no mammas nost, noliek uz galdiņa, nomēra, nosver un tad paņem špricīti. Mēs tā: “Paga, paga, paga, kas tā par špricīti tagad būs?” Uz ko māsiņa atbild: “Tas ir K vitamīns, ko visiem bērniem špricē. Vai tad tu neatceries no pagājušās reizes?” Mana sieva lielām acīm uz mani skatās, es lielām acīm – uz dakteri. Es šokā. Saku: “Jūs kaut ko jaucat, man šis ir pirmais bērns, un es neesmu šeit bijis.” Viņa saka: “Nu nevar būt! Man liekas, tu biji kaut kad pirms diviem gadiem.” Tad sarunā iesaistījās vecmāte: “Nu, beidz, tu tiešām nezini, kur viņš strādā?” Tajā brīdī viss kļuva skaidrs un daktere noteica, ka tāpēc esmu tik redzēts. Tas tāds kuriozs.
Interesanti arī bija Amerikas komandējumā, kad palikām pa nakti Bronksā. Braucām taksī, un operators prasīja šoferim, vai atrodamies mierīgā rajonā un droši varam vakarā iziet ārā. Uz ko šoferis atbildēja, ka labāk nevajagot, jo pirms divām dienām baznīcā, kurai tanī brīdī braucām garām, nošauts cilvēks. Tajā pašā vakarā devāmies vakariņās, tur apkārt tikai tumšādainie, kas uz mums jau tā šķībi skatījās. Pēc mirkļa tajā ēstuvē sākās kaut kādas nekārtības, atbrauca policija, un, kad viņi tur ieraudzīja mūs, teica, lai nekavējoties ņemam taksi un braucam mājās, ka šajā vietā baltie neapgrozās. Beigās jau bijām dzīvi un veseli, neviens neuzbruka.
Tāpat reiz biju komandējumā Atēnās, kur spēlēja basketbolists Jānis Blūms. Kad devos uz spēli, Jānis iedeva man uzvilkt viņa pārstāvētās grieķu komandas Panathinaikos kreklu, lai visi domā, ka esmu savējais. Spēles laikā aizgāju pafilmēt tribīni, kurā visu laiku spridzināja petardes un kurināja dūmu sveces. Fani ieraudzīja, ka es filmēju, un piedraudēja, ka nogalinās. Viens no faniem mani vienkārši paņēma aiz rokas un aizvilka prom, sacīdams: “Tu galīgi stulbs esi? Tu nezini, ka ultras nedrīkst filmēt???’’
– Kur rodi līdzsvaru ikdienā starp daudzajiem darbiem un pienākumiem?
– Līdzsvars ir tādā ziņā, ka vienu dienu man ir jāvada preses konference volejbolā, nākamajā dienā ir Sporta studija un aiznākamajā dienā es filmēju sižetu par kādu no mūsu sportistiem, un dienu pēc tam taisu reklāmu kultūras redakcijai. Tad atkal atgriežos pie sporta sižeta par kādu no atlētiem. Respektīvi, visu laiku mainās fokuss: vienreiz filmēju, citreiz vadu pasākumu, rakstu scenāriju, vēl tam visam pa vidu ir skola, hokejs un basketbols, ko es spēlēju. Man šķiet baigi svarīgi visu laiku pamainīt tās krāsas dzīvē, tad arī neiestājas rutīna, nogurums no tā darba, ko dari. Ja man visu laiku no rītiem būtu jālasa tikai sporta ziņas, tad noteikti man ātri tas apniktu. Protams, ir cilvēki, kas to arī dara, bet man laikam tas būtu grūti. Ir svarīgi mainīt savas nodarbes un fokusu, jo tas dod jaunus uzrāvienus.
– Strauji tuvojas ziema un bargais aukstums. Kas tev palīdz justies silti un komfortabli?
– Siltumu var rast visur. Pirmkārt jau ģimenē. Bet var rast arī, piemēram, mašīnā. Šodien biju skolā, nodarbība šoreiz notika Kaņepes kultūras centrā, kur bija diezgan vēsi. Klabošiem zobiem iekāpu mašīnā, uzgriezu 23 grādu temperatūru un beidzot jūtos labi. Ja runājam plašāk – siltums ir jāatrod gandarījumā par izdarīto darbu. Man tas ir darbs Latvijas Televīzijā un savā uzņēmumā. Tas var arī būt siltums, kas rodas, vienkārši forši izrunājoties. Vajag aiziet uz kino, noskatīties kādu filmu, jo arī tas ir siltums. Mūzika sastrēgumos, kad pats vari kārtīgi izbļaustīties, izdziedāties. Paskatīties Skuteļa šovu. Man pašam patīk pajokot, un arī tas ir siltums. Sports pats par sevi ir siltums, kad tu noskrienies un sakarsti, esi pilnībā sarkans. Mums apkārt ir pilns siltuma avotu, jāspēj tos ieraudzīt. Pat par spīti tam, ka ziema būs auksta.
– Kurš ir tavs mīļākais ziemas sporta veids?
– Pēdējos četrus gadus tas ir hokejs. Sāku spēlēt hokeju entuziastu līgā. Neesmu nekāds talantīgais hokejists, bet tas, ko šī nodarbe sagādā, man baigi, baigi patīk, jo līdz šim es spēlēju basketbolu un, pietiekami ilgu laiku to darot, vairs nav tā uzrāviena un nav tik interesanti. Bet man tāpat patīk spēlēt basketbolu. Savukārt hokejā tev ir jādomā un jādara vairākas lietas vienlaicīgi – slidošana, balansēšana, virāžas, ripa, nūjas satvēriens, pozīcija laukumā, utt. Hokejistiem tas noteikti ir automātiski, bet iedomājies, ka tev jāspēj slidot, redzēt laukumu, ar nūju vēl apstrādāt ripu, padot piespēli un uzmest pa vārtiem. Tur ir tik daudz to komponenšu, kas man baigi patīk.
– Kādi ir tavi kritēriji, izvēloties ziemas apģērbu?
– Jo vecāks kļūstu, jo vairāk gribas komfortu un kvalitāti. Tas laikam šobrīd ir noteicošais. Agrāk bija tā, ka varēju sapirkt četrus apavu pārus par mazāku naudu, bet man bija vismaz četri dažādi – sarkani, dzelteni, zili (ja par vasaru runājam), bet tie nebija īpaši ērti. Tagad es noteikti dodu priekšroku ērtiem apaviem, kuros jūtos labi. Man ļoti patīk Nike AirMax. Vienreiz nopirku un tā arī paliku pie uzskata, ka tie ir ērtākie apavi. Jebkurā gadījumā – kvalitāte un izskats. Cena šajā gadījumā ir sekundāra.
– Mīļākā vieta, kur pavadīt ziemas vakarus?
– Kā kuru dienu. Citreiz – ērtais mājas dīvāns, citreiz tas var būt klubkrēsls ar montāžas datoru klēpī, citreiz Forum Cinemas ar popkorna tūtu rokās, retāk – teātris. Automašīna, jo dažreiz ir tā sajūta, ka gribas aizbraukt kaut kur tālāk, piemēram, uz manu dzimto pusi Liepāju. Kad braucu uz kādu tālāku vietu Latvijā, man vienmēr patīk ieslēgt Latrvijas Radio 2. Tas palīdz noķert tādu foršu fīlingu, uz Latvijas ārēm uzreiz paveras cits skats. Šlāgerītis uzsit tādu jauku nostaļģiju.
Teksts: Luīze Kuzmina
Ķermeņa īsceļi