Reitera 1000 jūdzes

No visiem dalībniekiem, kas piedalījušies “1000 jūdžu” raidījumos, tieši Egons ir visvairāk bijis ekspedīcijās, visu šo gadu laikā izlaižot tikai dažas. Viņš pats sevi smejoties dēvē par “1000 jūdžu” veterānu. Šo gadu laikā viņš kopā ar pārējiem ekspedīcijas biedriem ir pabijis ne tikai aiz polārā loka, bet arī Āzijā, Āfrikā, Senās Persijas teritorijā un citās pasaules vietās, un daudzi tam noteikti ir sekojuši līdzi “1000 jūdžu” raidījumos. Tādēļ mums šķita, ka Egons ir ļoti piemērots cilvēks, ar kuru aprunāties par ceļošanu.

Kad Egons ierodas uz sarunu mazliet nokavējies, viņš pieklājīgi atvainojas un taisnojas, ka savu ētera laiku divdesmit triju gadu laikā gan nav nokavējis nevienu reizi. Padomājis ilgāk, viņš tomēr atminas gadījumu aukstā ziemas dienā, kad nav varējis piedarbināt mašīnu un dabūjis ķert taksi, taču arī toreiz nokavētas vien desmit minūtes.

Sarunas laikā, kā jau radiobalsij pienākas, viņš runā skaidri un nosvērti, brīžiem pat šķiet, ka nedaudz teatrāli, gluži kā ēterā spēlēdamies ar intonācijām, uzsvariem un pauzēm, tomēr nevar nejust, ka viņa klātbūtnei piemīt ļoti vienkāršs un draudzīgs pozitīvisma efekts, kādu pie īgnajiem latviešiem var novērot samērā reti. Droši vien tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kas jau daudzus gadus ļauj viņam būt vienam no ieredzētākajiem radiodīdžejiem valstī un garantē arī ekspedīciju cikla “1000 jūdzes” lielo popularitāti televīzijā. Taču šajā sarunā mēs mēģinājām pēc iespējas mazāk pieskarties zināmajam, vairāk cenšoties tuvoties nezināmajam, kas galu galā ir pati ceļošanas būtība. Kā tas izdevās, spriediet paši.

– Ņemot vērā, ka tu nodarbojies ar diezgan daudzām lietām, es sākumā gribētu pajautāt mūžīgi eksistenciālo, bet būtībā vienkāršo jautājumu – kas tu esi?

– (Brīdi domā.) Man gribētos ticēt, ka dziļākajā būtībā esmu labs cilvēks. Profesionāli varbūt neesmu ļoti augstās domās par sevi, bet kā cilvēks sev šķietu diezgan labs. Man negribas nevienam darīt pāri vai kādu aprunāt. Es ticu tam (un bieži saku to ēterā), ka cilvēks pats veido savu dzīvi un dabū to, ko ir devis citiem. Tas varbūt mazliet izklausās pēc kādas Dona dziesmas, taču es patiešām ticu, ka cilvēka spēkos ir vairāk, nekā viņš pats domā. Tādēļ man šķiet, ka dzīve ir domāta tam, lai kaut ko iemācītos, un tā vienkārši slīdēt tai cauri nav interesanti.

– Tas man atgādina kādu draugu, kas dzīvē galvenokārt ievēro divas patiesības – svarīgi ir nemīzt un lai cilvēks labs.

– Nu, tā prozaiski runājot, visi cilvēki jau ir labi, vienīgi mērauklas atšķiras.

– Klau, man šķiet, ka mēs jau no paša sākuma esam drusku par dziļu iebraukuši filozofijā.

– Mēs ar draugiem parasti tā mēdzam runāt ap septiņiem no rīta, kad parasti šķiet, ka esam baigi tuvu patiesībai piekļuvuši. (Smejas.)

– Man arī dažkārt šķiet, ka septiņos no rīta ir visvairāk patiesības. Slavenais amerikāņu rakstnieks Hanters Tompsons esot teicis, ka, viņaprāt, starp deviņiem no rīta un pieciem pēcpusdienā neviens nestāsta patiesību. Diemžēl šobrīd mēs sarunājamies tieši šajā laikā.

– (Paskatās pulkstenī.) Stulbi, vajadzēja vēlāk tikšanos norunāt.

– Vakarā varbūt…

– Jā, vakari man tiešām patīk labāk. Varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man ēters ir tajā laikā, jo tad neviens vairs nemelo. (Smejas.)

– To sākotnējo jautājumu es tev prasīju tāpēc, ka vienojāmies papļāpāt par ceļošanu un es gribēju saprast, cik daudzas dienas nedēļā vai gadā tu sevi uzskati par ceļotāju?

– Tu zini, pēc ekspedīcijām es vairs nespēju tā vienkārši ceļot, jo tas šķiet pārāk garlaicīgi. Tā vienlaikus ir gan dāvana, gan lāsts, jo reizēs, kad braucu kaut kur kopā ar ģimeni, man gribas noķert to ekspedīcijas garšu, tāpēc pārējiem jāpielāgojas. Es nevēlos braukt ar tūristu grupām vai doties uz vietām, kur brauc visi, jo šī “1000 jūdžu” ideja ir ļoti iepatikusies un es pasauli gribu ieraudzīt tikai tādā veidā. Arī Latvijā tūrisma bukleti attiecībā, piemēram, uz Latgali parasti iesaka apmeklēt Aglonu un varbūt vēl kaut ko pieķert klāt, bet nekad nepiedāvā iebraukt kādā mazā ciematā, kur nav lielu tūrisma objektu, toties iespējams sajust īsto Latgales garšu.

– Tad sanāk, ka pirms ekspedīcijām tu nebiji liels apkārt braucējs? Es gan atceros, ka reiz tevi redzēju pie Munameģa.

– Munameģī esmu bijis tikai vienreiz, tāpēc to reizi atceros, tas bija pirms kādiem desmit gadiem, un šķiet ap to laiku arī sākās ekspedīciju ceļojumi. Ceļotāju gan es sevī laikam esmu jutis vienmēr, kaut vai atklājot Latviju no dažādiem jauniem rakursiem.

– Pastāsti, ko tu esi atklājis!

– Piemēram, Cēsis un Kuldīgu – pilsētas, kuras esmu ļoti iemīļojis.

– Kas tev tur patīk?

– Tur šķiet, ka neviens tās nav apzināti iekārtojis un tās jau vēsturiski elpo pašas par sevi. Taču galvenais vienmēr ir cilvēki un tas, kā viņi to pilsētu veido. Cēsis man bija iepatikušās pat tik ļoti, ka aizbraucu un paliku, nodzīvoju tur trīs gadus, strādājot vietējā radio. Bet, ja runāju par savām saknēm, esmu dzimis un uzaudzis brīnišķīgā vietā – starp Krimuldu un Raganu, netālu no Krimuldas baznīcas.

– Pie tās, kura vienmēr vaļā?

– Jā, tā ir baznīca, kurai jaunu elpu iepūta Kaspars Dimiters. Kā es aizceļojos līdz Cēsīm? Kad man bija kādi astoņpadsmit gadi, avīzē izlasīju, ka vietējā radiostacija organizē pasākumu Cēsu parkā. Iepriekš Cēsīs biju bijis, kad biju tikko sācis strādāt Siguldas radio. Cēsu vietējais radio organizēja salidojumu visiem reģionālo radiostaciju darboņiem. Sabrauca kādi simts cilvēki no visas Latvijas, jo tolaik radiostaciju reģionos bija baigi daudz. Programmā bija visādi uzdevumi, mācības, dalīšanās pieredzē. Tādas konferences mūsdienās notiek arī pasaules līmenī.

– Labi, es saprotu, ka tur tev iekoda radio muša, bet pa kuru laiku uzradās ceļojumu muša?

– Es tikšu līdz tam, tikai vēl nezinu, kā. (Smejas.) Katrā ziņā viss sākās ar radio, un manā gadījumā tas vēlāk aizveda arī līdz ceļošanai un “1000 jūdžu” ekspedīcijām. Taču man jāizstāsta tas iesākums līdz galam. Apsolu, ka tikšu arī līdz pārējam.

– Aiziet, stāsti!

– Nezinu, kāpēc, bet man ļoti gribējās aizbraukt…

– Kurā gadā tas bija?

– Varēja būt ap deviņdesmit septīto.

– Es nezināju, ka tu esi tik sens.

– Man tagad ir trīsdesmit septiņi, nav jau tik traki.

– Ko tu tur tādu ieraudzīji?

– Kā jau teicu, Cēsīs jau iepriekš biju bijis, taču manā atmiņā nebija saglabājies skaidrs attēls par to vietu, jo tolaik vēl biju pārāk jauns. Tad nu ar stopiem atkal aizlaidu uz Cēsīm un aizgāju uz radiostudiju, kurā pasākuma organizēšanas dēļ nebija neviena cita, izņemot čali, kas strādāja ēterā. Tas bija Huga, leģendāra persona, tāds kā to laiku Ivars Godmanis, – vīrs gados, kas taisīja tā laika “Saknes” (savulaik populārs Ivara Godmaņa autorraidījums “Radio SWH” ēterā par rokmūzikas vēsturi – aut.). Viņš sēdēja mazā ūķītī ar roka enciklopēdiju rokās, turot to ļoti tuvu sejai, un kaut ko bubināja ēterā, šķiet, par “The Beatles”. Tā es kādu brīdi viņu vēroju. Kad viņš bija beidzis savu sakāmo un izslēdzis mikrofonu, pirmais, ko viņš man prasīja, bija – iedzersi?

– Pagaidi, cik tev bija gadu?

– Tad jau es drīkstēju… Deviņdesmit septītajā man bija jau deviņpadsmit. Lūk, ar Hugu nosvinējām iepazīšanos, un pēc kāda laika sāku savas radiodīdžeja gaitas šajā radio. Radio mani arī aizveda līdz ekspedīcijām.

– Kādā veidā? Man, piemēram, neviens nepiedāvāja.

– Tad es jau strādāju “Radio SWH”, un kādu dienu man uz darba meilu atnāca vēstule no Edgara Lūsiņa un Ata Baloža…

– Edgars Lūsiņš – hokeja vārtsargs?

– Nē, viņa vārda un uzvārda brālis – operators. Viņi abi izveidoja “1000 jūdžu” raidījumu. Pašā saknē gan tā bija divu citu traku čaļu ideja, kuri nodarbojās ar ceļojumu organizēšanu turīgiem cilvēkiem pa Krieviju, pasākuma beigās viņiem par piemiņu iedodot arī ekspedīcijas laikā uzņemto videomateriālu. Pēc kāda laika viņi saprata, ka no šā stāsta varētu sanākt televīzijas produkts. Tad nu uz savu pirmo projektu viņi izvēlējās pieaicināt arī mani.

– Tas bija brauciens uz Murmansku?

– Jā, tās bija “1000 jūdzes aiz polārā loka”, ar ko arī viss sākās. Kādu laiku gan šaubījos, jo tas, ko viņi man atrakstīja, izklausījās diezgan traki. Piedāvājums bija braukt uz Krievijas polārajiem apgabaliem, pa ceļiem un bezceļiem, cīnoties ar lāčiem un vietējiem iedzīvotājiem. Pašās vēstules beigās bija piebilde, ka iespēja izdzīvot ir diezgan liela. Tā piebilde mani nedaudz mulsināja, jo es tos cilvēkus taču iepriekš nepazinu. Varēja jau arī izrādīties kaut kādi psihie, kas tiešām gribēs līst lācim rīklē un to visu filmēt.

– Tu vēlāk pajautāji, kādēļ tieši tevi viņi izvēlējās?

– Redzi, te ir radio spēks, viņi jau arī mani nepazina, viņi vienkārši bija mani klausītāji. Vēlāk izrādījās, ka arī viņiem pašiem sākotnēji nebija ne jausmas, kā to visu darīt. Tagad es ļoti priecājos, ka toreiz nenomīzu. Šobrīd gan tas projekts ir sadalījies divos dažādos – “1000 jūdzes” un “700 pasaules brīnumi”. Nez kāpēc tā parasti sanāk, ka divi cilvēki vienu lietu kopīgi ilgi vadīt nevar.

– Diezgan tipiski latviešiem.

– Labā ziņa ir tāda, ka man ar abām pusēm ir labas attiecības, bet, protams, žēl, ka tā ir sanācis, taču no skatītāju viedokļa varbūt nav nemaz tik slikti, jo tagad viņiem viena ceļojumu raidījuma vietā ir divi.

– Man kā neregulāram skatītājam pirmās ekspedīcijas raidījumos stipri krita acīs, ka no mazākā sīkuma tika mēģināts radīt baigo sensāciju, izstiepjot to uz trim sērijām. Tagad šķiet, ka esat mazliet nomierinājušies un uzsvaru liekat uz informatīvo un humora aspektu.

– (Piekrītoši māj ar galvu.) Toreiz no televīzijas bija prasība, ka vajag desmit sērijas, un nevienam nebija skaidrs, vai mums ir pietiekami daudz videomateriāla. Es tagad dažreiz paskatos tās pirmās sērijas, kur puse raidījuma ir atskats uz iepriekšējo raidījumu…

– Man tas diezgan ātri apnika un vairs neskatījos.

– Atzīstu, ka toreiz mums vienkārši bija safilmēts pārāk maz materiāla. Taču šī kļūda tika diezgan ātri aptverta. Nākamajos raidījumos mēs jau zinājām, cik liels apjoms ir nepieciešams, bieži pat palika pāri.

– Tie pirmie kucēni…

Pirmais kaut kādā ziņā tomēr bija visīstākais, jo tas tiešām bija tīrs piedzīvojums. Vēlāk jau mēs sākām saprast, kā tam jāizskatās no televīzijas viedokļa, un attiecīgi darbojāmies. Es nesaku, ka kaut kas tiek spēlēts, vienkārši tagad ir skaidrs, ko vērts filmēt un ko nav.

– Tev ir kaut kāda teikšana arī pie ekspedīciju plānošanas?

– Laika gaitā tā ir sakritis, ka man parasti lūdz palīdzību dalībnieku izvēlē. Ceru, ka tas ir tāpēc, ka ar mani pašu ceļot ir diezgan viegli, vienīgais, kas man nepatīk, ir agri celties. Tas svarīgākais ir, ka visi ir uz viena viļņa un nav jānodarbojas ar savstarpējo attiecību risināšanu.

– Kā jūs sadalāt pienākumus?

– Mans galvenais pienākums ir bijis saprast, kurš čalis vislabāk varētu ģeldēt šim pasākumam. Mūsu prasība ir tāda – viegls un tīrs īstums der labāk nekā kašķi un intrigas.

– Indijā garīgumu atradi?

– Par laimi, neatradu gan. (Smejas.)

– Zini to “Smeldzes” dziesmu par braukšanu uz Indiju?

– Zinu. (Joprojām smejas.) Taču smeldzīgi ir arī tas, ka ar Indiju tomēr jāuzmanās. Pazīstu diezgan daudzus cilvēkus, kas, aizbraucot uz Indiju, patiešām ir pārvērtušies, – kaut vai Gusķiks. Es nesaku, ka tas ir kaut kas slikts, bet Indija cilvēkam, kas kaut ko ļoti meklē, darbojas kā pastiprinātājs.

– Tāpat kā marihuāna. Varbūt tādēļ to latīniski dēvē par Indijas kaņepi.

– Manuprāt, arī cilvēkiem, kas nesmēķē, Indija atstāj ļoti spēcīgu iespaidu.

– “1000 jūdzes” Indijā bija tava pirmā pieredze Āzijā?

– Jā.

– Cik ilgs laiks pagāja, kamēr pieradi?

– Divas dienas.

– Tiešām? Man pagāja divas nedēļas.

– Varbūt tāpēc, ka man uzreiz ļoti patika, noķēru, ka tā ir mana zeme. Tā jau arī nebija pirmā ekspedīcija, acis bija drusku norūdītas.

– No Deli gan gribas tikt prom pēc iespējas ātrāk, vai ne?

– Es cilvēkiem vispār neiesaku lielajās pilsētās uzkavēties ilgāk par dažām dienām.

– Var taču to interesi pagriezt citādi un kaut vai klejot pa klubiem un bāriem, pētot vietējo mūziku.

– Starp citu, runājot par Indiju, bija interesanti vērot, kā uz vietējo mūziku reaģēja mūsu ekspedīcijas mūziķi. Viņi bija diezgan izbrīnījušies par to, kā vispār iespējams radīt tādu dziļumu un harmoniju, kas tikai sākumā izklausās pēc haotiskas strinkšķināšanas. Taču “1000 jūdžu” ekspedīcijas vadmotīvs ir galvaspilsētās pavadīt pēc iespējas mazāk laika.

– Paklau, tagad ļoti nopietns jautājums: vai tev visā tajā ceļošanas procesā – no sagatavošanās uzsākšanas līdz atgriešanās mājās – ir tāds brīdis, kad sametas riktīgi bail? Man, piemēram, ļoti bieži pirms došanās ceļā nāk tādas kā panikas lēkmes.

– (Domā.) Zini, satraukums ir pirms katras ekspedīcijas, bet tādu panisku baiļu man laikam nav. Redzi, dažreiz ekspedīciju laikā ir gadījušies saspringtāki mirkļi, kad spēle var arī beigties… (Joprojām domā.) Es zinu, par ko tu runā, bet man tas laikam nav tik izteikti. Reizēm īsu brīdi bez jebkāda iemesla pārņem sajūta, ka varētu iet bojā.

– Kā tu tiec ar to galā?

– Tas vienkārši pāriet dažas dienas pirms izlidošanas. Ceļojuma laikā tas vairs neatkārtojas, un nav pat iespējams saprast, no kurienes tādas domas radās.

– Kādēļ jūs ekspedīcijās neņemat līdzi sievietes?

– Negribas tā nodalīt, bet šis tomēr ir tāds veču pasākums.

– Ir jau arī tādas sievietes, kam ceļojot var knapi turēt līdzi!

– Es zinu, tiešām zinu, ka tādas ir, un nevienu negribu aizvainot. Taču šis pasākums ir apmēram tas pats, kas copēšana ar labākajiem draugiem un vienkārši pabūšana kopā. Mēs patiešām esam kļuvuši par čomiem un satiekamies ne tikai tajās reizēs, kad pienāk laiks kārtējai ekspedīcijai. Taisām arī ekspedīciju salidojumus, kad mēs visi, kas piedalījušies braucienos, kopā aizlaižam kaut kur tepat un paskatāmies melno materiālu, kas ne bez iemesla palicis ārpus raidījumiem.

– Kādus suvenīrus tu ved mājās?

– Akmeņi man nāk līdzi. Tagad jau ir pilna māja, vairs neatceros, kurš no kurienes atvests.

– Tātad šallītes un bundziņas nepērc?

– Draugiem vedu ledusskapja magnētus, tā ir klasika. Parasti soma ir pielādēta diezgan pilna un nekam citam nav vietas. Akmeņi ir smagi. (Smejas.)

– Vai ekspedīciju laikā jūs no rītiem zināt, kur gulēsiet vakarā?

– Īstenībā mēs nezinām gandrīz neko, un tā ir viena no lietām, kas man ļoti patīk.

– Kurš plāno maršrutu?

– Ekspedīcijas galvenie puikas ir salikuši pamata karti, ko katru vakaru kopīgi pārbīdām pēc vajadzības un varēšanas. Parasti mēs uzliekam uz kartes aptuveno virzienu un tad skatāmies, kur varētu aizlaist. Maršruts ir tādēļ, lai mēs saprastu, vai spējam iekļauties noteiktajā laika posmā. Ļoti bieži izrādās, ka kaut kur nav iespējams tikt cauri, un tad jāmeklē citi ceļi. Tas diezgan bieži noved pie skriešanas, kas savukārt man ekspedīcijās nepatīk, jo kaut kur gribētos uzkavēties arī ilgāk. Gadās arī tā, ka kadra dēļ jāskrien uz nākamo vietu, jo vietējie iestāstījuši, ka tas gan noteikti jāredz, bet tur izrādās vācu tūristu pilns, tāpēc kameru var nemaz neņemt laukā.

– Esmu ievērojis: jūs bieži uzsverat, ka braucat uz vietām, kur nebrauc tūristi, bet man tā šķiet baigā klišeja.

– (Nopūšas.) Nu… apmēram tāpat kā ēst veselīgi.

– Tas ir diezgan labs salīdzinājums.

– Es neko nevaru darīt, ka tā kļuvusi par modes lietu. Mēs taču neesam vainīgi, ka tā tagad ir modīga lieta.

– Tad jums vajadzētu saģērbties kaut kā neuzkrītošāk.

– Vienmēr esmu teicis, cik stulbi ir vilkt kreklus ar logotipiem, bet to diemžēl es nevaru ietekmēt. Es labprāt gribētu, lai ekspedīcija būtu tīrs produkts un čaļu krekliem virsū nebūtu nekādu uzlīmju, bet tad ir jāatrod citi veidi, kā iegūt līdzekļus. Jo lēti jau tas viss nav.

– Kad tu brauc kaut kur viens, ārpus ekspedīcijas…

– Es neko nelīmēju uz krekla!

(Abi smejas.)

– Tas ir labi, bet tu teici, ka tagad arī pats meklē to ekspedīcijas izjūtu.

– Jā, tas man ir ļoti svarīgi. Viens pats es gan nekur nebraucu, tikai kopā ar ģimeni.

– Uz kurieni jūs braucat?

– Beidzamo reizi mēs bijām izbraucienā jau kopā ar Elīzi (Egona meita – aut.), kurai tobrīd bija seši mēneši. Lidojām uz Tenerifi ar diviem pārlidojumiem, kas bija diezgan sarežģīti, jo mazā lidmašīnā arī mazliet dabūja papsihot. Tajā galā gan viss bija kārtībā, noīrējām auto un izbraukājām visu salu – bez kašķiem un sarežģījumiem.

– Vai izdevās piekļūt tuvāk tai vietējai gaisotnei un izbaudīt brīdi, kad nekur nav jāskrien?

– Izdevās, jo noīrējām māju, bet ne kūrorta zonā, lai noķertu vietējo cilvēku dzīves izjūtu. Jā, tur līdz ar daudzajiem kūrortiem ir arī tādas kā vietējo pludmales.

– Alā nesagribējās padzīvot?

– Ģimene, protams, uzliek zināmus pienākumus, taču ar savējiem var padzīvot arī alā. Viss jau ir atkarīgs no tā, cik atvērts esi un cik daudz gribi ievilkt nāsīs to izjūtu.  

– Vismaz laiks vairs nespiestu.

– Tas gan, jo tas tiešām ir vienīgais, par ko ir žēl ekspedīciju laikā. Uzdevums dzen uz priekšu, un negribas atkārtot pirmo raidījumu kļūdu, kad vieni un tie paši notikumi tiek malti riņķī vairākas reizes. Ceļojumos bieži ir tādi vakari, kad negribas darīt neko. Tikai sēdēt tur, kur esi, un aizmirsties.