REZERVE VĒL IR

Latvijai allaž bijuši labi panākumi šķēpmešanā. Šobrīd pie mūsu šķēpmešanas debesīm iemirdzējusies jauna zvaigzne ‒ Anete Kociņa. Vasarā Anete sasniedza savu personisko rekordu, tikai mazliet atpaliekot no Latvijas rekorda. Vēl labākiem rezultātiem Anetei rezerve vēl ir!

No visām vieglatlētikas disciplīnām tieši šķēpmešanā Latvijas sportistiem vēsturiski ir labi panākumi. Kā tu to skaidrotu?

Es pat nezinu, ar ko tas skaidrojams. Varbūt pie vainas ir mūsu gēni, tas, ka atrodamies tieši šai zemē, Latvijā, veselīgais ēdiens, mūsu gaiss. Piekrītu, jau daudzus gadus mums ir labi panākumi tieši šķēpmešanā. Gan jau kāda sakritība tur ir.

Tieši sieviešu vidū konkurence pašlaik ir īpaši liela, savā starpā jācīnās, kura brauks uz sacensībām.

Šogad nebija jācīnās par to, kura brauks, kura ne, bet pagājušogad to piedzīvoju personīgi, jo normatīvu bija izpildījušas četras sportistes. Mājās paliku tieši es, jo man bija vājākais rezultāts. Piekrītu, šķēpmetējas mums ir daudz un labas, turklāt aug arī jauni talanti.

Interesanti, ka tu sākumā trenējies basketbolā. Kāpēc tomēr pārgāji uz šķēpmešanu?

Basketbolu vienpadsmit gadu spēlēja mana mamma, tāpēc bija, no kā ņemt paraugu. Kad mācījos skolā, basketbols man patika un arī padevās. Vai tas ir zīmīgi vai kā, bet man vislabāk padevās tālmetieni! Tomēr ‒ kāpēc šķēpmešana? Godīgi sakot, es laikam nevarētu piedalīties komandu sporta veidā, jo man būtu grūti komandā sadarboties ar citiem. Uzskatu, ka esmu ļoti patstāvīgs cilvēks. Labāk jūtos individuālajā sporta veidā, kur jārēķinās tikai ar sevi. Šķēps galu galā vairāk aizgāja pie sirds.

Būtu grūti atrast kādu, kas nepiekristu, ka mūsu šķēpmetējas ir ļoti izskatīgas sievietes. Un tomēr ‒ vai šķēpmešana ir sievišķīgs sporta veids?

Jā, noteikti! Cilvēki droši vien domā: ja jau meitene met šķēpu, tad, visticamāk, ceļ arī smagus svarus, ir ļoti spēcīga. Bet arī spēcīgas sievietes var būt simpātiskas un izskatīgas. Kādēļ lai tas nebūtu sievišķīgs sporta veids? Ejot uz startu, tu vari sapucēties, salikt matos puķes, sataisīt frizūru… Jā, šķēpmešana ir sievišķīgs sporta veids!

Lai šķēpu aizmestu tālāk, vai svarīgi atrast iekšējās dusmas?

Uz emocijām noteikti var aizmest tālāk. Piemēram, šogad U 23 čempionāta sacensībām gatavojos visu gadu. Biju gatava gan fiziski, gan morāli, bet sacensībās likās ‒ kaut kas tomēr nesanāk. Sāku dusmoties uz sevi. Bet, ja dusmojies par daudz, rezultāts var aiziet uz otru pusi. Labi, ka līdzi bija trenere, kas pateica īstos vārdus, un, dusmas apkopojot, tieši pēdējā metienā izliku visu, kas bija sakrājies. Sasniedzu savu personisko rekordu, šķēpu aizmetu 64,47 metrus tālu. Jā, ja dusmas spēj kontrolēt, tās palīdz.

Uz ko tieši tu dusmojies?

Pirmkārt, uz to, ka man nesanāk, jo pati zinu, ka varu labāk. Otrkārt, mazliet arī uz šķēpu, lai tas lido labāk. Kad parādās dusmas, šķiet, ka nu tik ieskriesies un metīsi! Nemāku tās izjūtas pat izstāstīt.

Arī ikdienā uz citiem vari viegli sadusmoties?

Laikam jau viegli… (Smejas.) Beidzamajā laikā mēģinu sevi vairāk kontrolēt.

Tu nāc no Salacgrīvas. Vai tur arī trenējies? Skrien svaigā gaisā gar jūru…?

Nē, es dzīvoju Rīgā. Skriet gar jūru – tas būtu mans sapnis. Tur ir stadions, jūra, kāpas, smiltis, bet tur nav, kur mest šķēpu. Tieši ar treneri runājām, ka Salacgrīva būtu laba vieta vasaras treniņnometnei.

Es dzīvoju Grīziņkalnā un pavasarī ievēroju, ka Zigismunds Sirmais un Līna Mūze, šķēpmetēji, trenējas Grīziņkalna parkā. Tur arī nav, kur mest šķēpu!

Jā, tā ir laba vieta, kur svaigā gaisā patrenēties. Bet arī tur nevar mest šķēpu.

Vieglatlētikas sacensības salīdzinājumā ar komandu sporta veidiem nenotiek tik bieži. Cik regulāri notiek treniņi?

Mēs tomēr trenējamies katru dienu. Kad tuvāk nāk sacensības, trenējamies arī septiņas dienas nedēļā pa diviem treniņiem dienā.

Šķēpu arī met katru dienu?

Šogad mikrotraumu dēļ šķēpu treniņos nemetu vispār. Varbūt dīvaini izklausās, bet šogad šķēpu metu tikai sacensībās.

Bet tad jau tiešām tu vari trenēties Salacgrīvā pie jūras!

Tādā ziņā ‒ jā! Bet man treneri tomēr pie sāniem vajag katru dienu.

Tev kā meitenei no Salacgrīvas nevaru nepajautāt par Positivus festivālu…

Kā es zināju, ka būs šāds jautājums! (Smejas.) Tiklīdz ar kādu iepazīstos un pasaku, ka nāku no Salacgrīvas, man vienmēr to jautā. Uz Positivus esmu bijusi kādas divas reizes. Beidzamos gadus tieši festivāla laikā iekrīt sacensības. Bet es nežēlojos, ka netieku uz to.

Atpūtai laiks atliek? Varbūt tava ikdiena ir tikai un vienīgi sports?

Tieši šobrīd man sanāk laiks atpūtai, jo ir apmēram divu mēnešu pauze. Trenējos vieglā režīmā.

Esi izteikusies, ka tev sacensībām veiksmīgākie ir nepāra gadi. Arī rekordu sasniedzi tieši šogad. Varbūt jāpiedalās pēc iespējas vairāk sacensībās, jo nākamais gads var nebūt tik veiksmīgs!

Es ceru, ka tās ir tikai manas iedomas un šis ieradums pēc šā gada pāries. Tā ir sakritis, ka pēdējos trīs nepāra gadus esmu izcīnījusi medaļas. Šī sezona bijusi īpaši laba. Ceru, neiesēdīsies galvā, ka 2018. gads ir pāra gads un ka tad man neies. Jātiek tam pāri.

Tavs rekords šķēpmešanā ir 64,47 metri. Jūti, ka vari aizmest arī tālāk? Arī Latvijas rekords (66,18 m, Madara Palameika) nemaz nav tik tālu.

Par Latvijas rekordu vēl nedomāju, jo esmu jauna, karjera ir tikai iesākusies. Nu jūtu, ka esmu ieskrējusies. Sacensībās, kur sasniedzu savu rekordu, šķēpu izmetu tālu no līnijas. Trenere teica: ja būtu izmetusi tā, kā vajadzēja, arī rezultāts būtu augstāks. Vai tas būtu Latvijas rekords, nezinu, bet labāks rezultāts būtu. Par to bija neliels sarūgtinājums, bet lai jau tā rezervīte paliek citām sacensībām.

Šķēpmešanā šķēpi ir dažādi. Ar ko tie atšķiras?

Ir vairākas firmas, kas ražo šķēpus. Tiem nosaukumi parasti tiek doti pēc sportistu vārdiem, kas ir labi startējuši sacensībās. Es šogad visu sezonu esmu metusi ar «Nemeth» šķēpu. To sauc par planējošo šķēpu. Pirms diviem gadiem vairāk metu ar karbona šķēpu, kas ir asāks un labāk lido caur vēju.

Šķēpu nav iespējams uzlabot, lai to varētu aizmest tālāk?

Domāju, ka ne, jo visiem noteikumi ir vienādi. Jābūt vienādam šķēpa garumam, svaram un smaguma centram. Varbūt esmu pārāk jauna un naiva, bet domāju, ka neatļautas uzlabošanas nenotiek.

Kādi ir tavi tuvākie mērķi vai sacensības, kuras visvairāk gaidi?

Tas viss vēl ir tik tālu. Nākamgad Berlīnē būs Eiropas čempionāts vieglatlētikā pieaugušajiem. Tās arī ir visvairāk gaidītās un svarīgākās sacensības. Droši vien sākumā būs jāpacīnās, lai vispār tiktu ārā no Latvijas, jo mēs esam četras sportistes, bet uz čempionātu drīkstēs braukt tikai trīs… Sākumā būs cīniņš savā starpā.

DOSJĒ

Anete Kociņa, šķēpmetēja

Vecums: 21

Augums: 176 cm

Trenējas šķēpmešanā: kopš 15 gadu vecuma

Lielākie sasniegumi: 3.vieta U 18 pasaules čempionātā jauniešiem (2013), 2. vieta U 20 Eiropas čempionātā junioriem (2015), 2. vieta Eiropas U 23 čempionātā (2017)

Personiskais rekords: 64,47 metri