Raivo Behmanis ir šefpavārs vienā no Rīgas zaļākajiem jumtiem – restorānā “Herbārijs”. Viņš ir arī, ja tā var teikt, vietējo izejvielu un ēdiena entuziasts, kas tic, ka katru reizi, kad cilvēks iet dabā, viņš var paņemt kaut ko no dabas veltēm arī savai maltītei.
– Tava Sportland kampaņas misija ir “ejam dabā un saplūstam ar to”. Ko tu meklē dabā?
– Daba man nozīmē konkrētu vietu, un tā šajā gadījumā ir manas mājas, tā ir Latvija. Tā ir vieta, ar ko es lepojos un ar ko gribu lielīties visiem citiem. Daba ir vieta, kur es spēju nepiespiesti pārdomāt un saprast, kas man ir svarīgs un bez kā es varu iztikt. Man, protams, patīk katru reizi arī no dabas, ko paķert sev līdzi. It īpaši sezonā, piemēram, plūmju ziedus sīrupam vai gārsu eļļu, der arī egļu ziedi etiķim. Šīs ir lietas, kas manu profesiju vieno ar manu būtību. 
– Mēdz teikt, ka tie cilvēki, kas mīl dabu, ir daudz labāki cilvēki – ja piekrītam šim apgalvojumam, tad cik ļoti, tavuprāt, mums kā sabiedrībai kopumā ir nepieciešama iešana dabā?
– Mans pašmērķis pirms pāris gadiem bija tieši ar šādiem vārdiem “kļūt labākam cilvēkam” un paradoksāli, bet tajā laikā arī sāku doties dabā. Šobrīd man drīzāk ir sajūta, ka esmu nevis labāks cilvēks, bet man ir mazāk lietu, kas neapmierina.
– Tu esi vietējo izejvielu entuziasts – kādēļ?
– Es ticu Latvijai, un man tā ir jāprezentē ar to, kas ir šeit, jālepojas ar to. Tiekoties ar draugiem – pavāriem dažkārt diskutējam, vai nevajadzētu skatīties plašāk – Baltijas mērogā, jo Venta ir arī Lietuvā. No Ventas izvilktai zivij jau nav uzdruka par to, kur tieši tā ir augusi. Bet, jā, pamata bāze un garšas manā galvā pavisam noteikti ir tikai vietējās. Tas, protams, ir daudz sarežģītāk, jo sabiedrība tam ir jāatver – lielākai daļai tas ir kaut kas nepieradināts. Es tajā visā meklēju ko dziļāku, es gribu atrast kultūru. Visdrīzāk tas notiks pēc ļoti daudz gadiem, bet vismaz es būšu sācis likt pamatus.
– Cenšoties atrast šo kultūru, kā tu domā, kas mūs kā sabiedrību šobrīd kopumā raksturo?
– Manuprāt, mums trūkst stipru pamatu, ļoti strauji izpildām mazas un patiesībā iespējams nenozīmīgas lietas, lai tikai nopelnītu dažkārt vieglu naudu. Tāpat ļoti stipri izjūtama sedziņas vilkšana katram uz savu pusi. Daudz vairāk būtu nepieciešams sadarboties vienam ar otru. Mums ir jāskatās daudz tālāk par vietējām robežām. Es zinu, ka mēs visu varam daudz, daudz spēcīgāk. Jaunie, protams, ir advancētāki un daudz atvērtāki. Vecajiem jānāk palīgos, lai kļūstam jaudīgāki, vairāk jāuzticas. Es, protams, par šo runāju no savas profesijas skatu punkta, bet arī visai sabiedrībai šāda attieksme būtu noderīga. Manuprāt, mums visiem mazliet jānoliek malā tas apjomīgais ego. Es vēlētos sabiedrību redzēt vairāk esošu, nevis eksistējošu. Patiesāku, atvērtāku un ilgtspējīgāku attieksmē pret to, ko dara. Ar vēlmi pamatīgi ieguldīties, kam paliekošam un īstam.
– Kas tevi vēl bez dabas un laba ēdiena iedvesmo un motivē ikdienā?
– Es spēju motivāciju saskatīt pat citiem šķietamos niekos. Es nevaru atrast laimes augstāko punktu. Man sķiet, kas tāds pienāk tikai tad, kad beidzot norimsti. Tāpēc mani motivē jebkas – vēja plūsma, nozāģēta koka smarža, pat kliedzoša tante pilsētas centrā. Uz nepatīkamām lietām atskatos ar “man tā nekad nebūs” attieksmi, bet, lai man tā nekad nebūtu, ir jāvirzās. Ir jāizdara tikai mazliet labāk kā citiem, protams, neskaužot. Mani iedvesmo viss. Bet, protams, vislielākā pateicība par saviem tuvajiem, mīļajiem, ģimeni, kuri vienmēr atrod pareizos vārdus.
Teksts: Liene Pālēna. Foto: Artūrs Pavlovs.
LĪNA MŪZE: ES NEKAD NEBEIGŠU DZĪTIES PAKAĻ SAVIEM SAPŅIEM