Sniega cilvēks

– Noprotu, ka slēpo kopš bērnības.

– Tieši tā. Visiem zināmais slēpojums “Apkārt Alaukstam” bija katra vecpiebaldzēna goda lieta. Skolā nereti valdīja intriga par to, kurš kuru slēpojumā vinnēs. Skolas laikā ziemā braucām arī uz citām sacensībām, tostarp uz Cēsīm, bet es nekāds labais nebiju, jo distanču slēpošanā jābūt kārtīgam inventāram. Ar koka slēpēm cīnīties pret plastmasu, kas slīd kā karsts nazis sviestā, ir grūti.
 
Vēlāk, kad sapratu, kādu pienesumu slēpošana dod motokrosam, sāku piedalīties arī citās sacīkstēs Latvijā. Zini, man gluži labi sanāca. Es varēju pacīnīties pat ar dažiem labiem slēpotājiem no visas Latvijas.

Vēl nopietnāk slēpošanai pievērsos pēc pirmā titula izcīņas 2003. gadā. Ziemā atgriezos Latvijā, lai gatavotos gaidāmajai sezonai. Jau tradicionāli, kamēr Latvijā vēl nav sniegs, vācas cilvēku grupiņas, lai pirmos kilometrus noslēpotu Skandināvijā.

Mans kaimiņš un labs draugs Uvis Avens trenējās Priekuļos. Tas ir skarbs stāsts. Pirms sava titula izcīņas iepriekšējā gadā braucu Uvim līdzi uz treniņiem. Inventāra man nebija. Kad viņš beidza savu treniņu un gāja pārģērbties, es uzrāvu viņa slapjos zābakus un slēpes, lai steigā divus aplīšus nobrauktu. Tik ļoti man to gribējās.

– Kaspar, tas ir milzīgs entuziasms!

– Jā, es gaidīju, līdz viņš pabeigs savu treniņu. Bet ne par to ir stāsts. Es iesāku par Skandināviju. Proti, Uvis bija pazīstams ar visiem Latvijas TOP slēpotājiem, arī Juri Ģērmani, kam joprojām pieder labākais rezultāts distanču slēpošanā no latviešiem ziemas olimpiskajās spēlēs. Uvis ar Ģērmani un vēl dažiem entuziastiem tajā ziemā vāca grupiņu braucienam uz Skandināviju. Viņi piedāvāja arī man. Artis Rasmanis man aizdeva savu inventāru, jo pats savas aktīvās sportista gaitas jau bija beidzis.

– Esmu lasījis, ka tev ar Ģērmani izveidojušās labas attiecības šo braucienu laikā.

– Jā, mēs patiesi sadraudzējāmies. Pat kad Juris vairs aktīvi nesportoja, viņš savu atvaļinājumu izmantoja kā treniņnometni. Savukārt man tas bija foršs sagatavošanās posma sākums. Kopš 2003. gada tikai trīs reizes esam izlaiduši pirmo sniegu.

– Tādā pašā sastāvā kā toreiz turaties kopā arī tagad?

– Nē. Mēs ar Ģērmanis esam ģedi. Pirms desmit gadiem bija pilnīgi vienalga, ar ko kopā brauc, bet tagad izvēlamies cilvēkus, lai kompānija būtu forša, jo vienā mājiņā kopā jādzīvo gandrīz divas nedēļas.

– Ko no Jura esi mācījies?

– Zināšanas par tehniku un pulsiem. Turp un atceļā vienmēr diskutējam par izturību. Domāju, ka beidzamajos gados viņš ir mācījies arī no manis, lai cik jocīgi tas liktos. Aizvadītajā gadā mēs bijām Somijā, bet gadu iepriekš Juris gatavojās izskriet normatīvu Soču olimpiskajām spēlēm. Viņš to darīja kopā ar Jāni Paipalu. Abi kopā brauca uz pirmo sniegu, bet nevis uz nedēļu vai divām, bet 40 dienām. Rezultātā Ģērmanis un Paipals paaicināja pievienoties arī mani. Abu slēpotāju mači sākās Somijā un turpinājās Zviedrijā. Dienās, kad viņi cīkstējās, es maksimāli centos palīdzēt, strādājot trases malā vai testējot slēpes. Kad decembra beigās atgriezos Latvijā, veči koda pirkstos, jo šeit joprojām nebija uzsnidzis, kamēr es tajā brīdī jau biju savācis 1000 kilometru un slēpes vairs negribēju redzēt.

– Klau, cik tu sezonā ar slēpēm noskrien?

– Tie paši 1000 kilometri vien būs. Es rakstu dienasgrāmatu, un šķiet, kad vilku galus par pagājušo gadu, sanāca, ka uz slēpēm esmu pavadījis 750 kilometru.

– Un cik daudz noskrien ar riteni?

– Ap 5000 kilometru. Taču jāsaprot, ka gada laikā strādāju ne tikai zālē un skrienu, bet arī braucu ar riteni, motociklu, slēpoju un skrituļoju ar rollerslēpēm.

– Minēji, ka raksti dienasgrāmatu. Ko pēc ierakstiem tajā vari secināt?

– Pēc labiem mačiem atskatos pierakstos, ko iepriekš esmu darījis. Dažus beidzamos gadus pēc sezonas ar vienas nedēļas nobīdi esmu vairākkārt saslimis.

– Jādomā, organisms bijis gana izdzīts.

– Man pat izskatās, ka organismam ir atmiņa.

– Tu jau iepriekš teici, ka slēpošana tev palīdzējusi motosportā. Kādā veidā?

– Man šķiet, slēpošana ir viena no labākajām un vienlaikus arī grūtākajām fiziskajām kombinācijām. Ja skatāmies dziļāk, slēpošanā būtisks ir gan līdzsvars, gan spēks, gan izturība. Slēpojot tev strādā rokas, kājas un mugura. Krosā ir tāpat.

– Esi teicis, ka slēpošanas nozīmi iemācījies no Serģa un Rasmaņa. Arī pārējā motokrosa sabiedrība slēpo?

Domāju, ka varētu cīnīties ar ikvienu pasaules TOP motosportistu uz slēpēm.

– Starp citu, arī brāļi Daideri ir ļoti labi slēpotāji. Gribētu domāt, ka tieši es Matīsam Karro iemācīju slēpot. Skandināvi, protams, slēpo. Tāpat esmu dzirdējis, ka itāļi to dara. Bet es domāju, ka varētu cīnīties ar ikvienu pasaules TOP motosportistu uz slēpēm.  

– Par nūjošanu neesi domājis?

– Es esmu nūjojis. Pēc aizvadītā gada sezonas man bija muguras problēmas. Jau iepriekš izlēmu, ka braukšu uz Līgatnes rehabilitācijas centru, kur pavadīju mazliet vairāk par nedēļu. Tur es nūjoju. Gāju reizi dienā uz divām trim stundām nūjot. Nūjošana ir riktīgi laba, bet man prasās fiziski smagākas aktivitātes. Nūjojot mans pulss ir zems.

– Kāda tam nozīme, cik augsts vai zems ir pulss?

– Redzi, pie zema pulsa es veicu atjaunošanās darbu, nevis treniņu. Savukārt ikdienas cilvēkam tā nodarbe ir kā radīta. Daudzi domā, ka viņiem jāiet skriet, kaut gan viņi tam nemaz nav gatavi.

– Mēs runājām par slēpošanu Skandināvijā, bet ar ko slēpošana Latvijā atšķiras no ārvalstīm?

– Varbūt Rīgā nav reljefa. Citviet Latvijā gan par to nevarētu sūdzēties. Latvijā ir ļoti labas slēpošanas bāzes: Priekuļos, Alūksnē, Madonā. Man drīzāk gribētos teikt, ka cilvēki pēc padomju varas sabrukuma sportu atstāja novārtā un tikai beidzamajos gados saņemas, lai vecās slēpes, slidas vai velosipēdus nomainītu pret modernāku aprīkojumu. Cilvēki atsāk sportot. Citās valstīs to nenovērosi. Tie opīši, kas slēpoja Zviedrijā pirms desmit gadiem, slēpos arī šoziem. Nekas nav mainījies.  

– Zini, dzīvnieku dēļ man vienmēr ir bijis drusku bail slēpot nomaļās vietās.

– Skandināvijā nereti vajadzējis dalīt ceļu ar meža dzīvniekiem, bet viņi nav agresīvi. Turklāt papildu drošību sniedz nūjas. Vajadzības gadījumā vari atvairīties. Braucot ar riteni pa Siguldas MTB trasi, gan ir gadījies aizsargāties, turot riteni sev priekšā kā vairogu.

Man prātā nāk cits gadījums, kas saistīts ar Skandināviju. Reiz slēpojām pēdējo garo treniņu pirms atgriešanās Latvijā. Visi barā tesām 25 kilometrus vienā virzienā, tad griezāmies un skrējām atpakaļ uz mājiņu. Kādā nobraucienā Paipals krita. Mēs sakritām vienā čupā, un es salauzu nūju.

– Un ko tālāk?

– Tālāk ceļš turpinājās bez nūjas.

– Slēpojumi Skandināvijā ir treniņi vai atpūta?

– Gan, gan. Bet man vairāk tā ir trenēšanās, strādāšana pēc treniņa plāna. Divas reizes dienā mēs ejam slēpot, bet no rīta taisām rīta rosmi. Savā ziņā tas arī atpūtina, jo telefonu pa rokai neturu. Interneta piekļuve ir ierobežota. Tā vietā mēs parunājam, uzspēlējam zolīti, gatavojam ēst un sagatavojam slēpes nākamajai dienai.

– Tavuprāt, inventāram ir jābūt dārgam, lai tas būtu labs? Ko tu ņem vērā, izvēloties ekipējumu slēpošanai? 

– Pirmām kārtām tās ir modernākās mūsdienu tehnoloģijas. Ja gribi slēpot labi, visam jābūt no augstākā plaukta. Ir atšķirība, vai tu slēpo ar karbona vai ceturtā modeļa slēpēm. Tas pats attiecas uz zābakiem. Protams, tāds inventārs, kāds ir man, nav nepieciešams svētdienas slēpotājiem. Man sliktas kvalitātes slēpes, zābaki vai nūjas nozīmētu to pašu, ko sēdēšana neērtā biroja krēslā. Tas ir mans ofiss. Man vajag, lai slēpes slīd un nūjas, iedurot zemē, nelokās.

Pēc manas ķermeņa uzbūves viņi secināja, ka es būtu labs sprinteris, bet es ar spītu pierādīju pretējo.

– Tu pats savas slēpes smērē?

– Nē. Tā ir atsevišķa māksla, kurā es neiedziļinos. Man ir savi džeki, kas sagatavo slēpes pirms gonkas. Es nekad šajā ziņā neeju pieticīgāko ceļu – man vajag tā, lai slēpes slīd. Bet, kā jau teicu iepriekš, ikdienas cilvēks bez tā var iztikt. Pietiks vien ar parafīna kārtu, lai slēpes vairāk pasargātu no mehāniskiem bojājumiem.

– Gatavojoties mūsu sarunai, izlasīju ziņu, ka Kaspars Stupelis pērn izaicinājis vietējos slēpotājus duelēties “Apkārt Alaukstam”.

– (Smejas.) Uz to pusi. Sacensības rīkoja mans jau pieminētais draugs Uvis Avens. Viņš mani pieaicināja. Lai gan pirms sacensībām internetā parādījās ziņa, ka Stupelis izaicina slēpotājus, nebiju slēpojis divus mēnešus. Slēpošanā ir tāpat kā motokrosā. Ir jāizdzīvo dienas fīlings. Tu nevari mīties ar riteni, cilāt svarus un domāt, ka būsi kruts slēpotājs. Vispirms ir jābūt kilometrāžai uz slēpēm.

– Motokrosā par rezultātu cīnāties divatā, bet slēpošanā vai riteņbraukšanā viss ir atkarīgs no tevis paša.

– Individuālajos sportos zaudējumu vai neveiksmi ir grūtāk pārdzīvot.

– Nav ko vainot, vai ne?

– Citreiz vainu var novelt uz slēpēm, bet citreiz grauz sevi. Vienu reizi savā slēpošanas karjerā “Apkārt Alaukstam” esmu finišējis trešais. Tas ir mans augstākais sasniegums, bet ir bijusi reize, kad jūti – esi lieliskā formā, taču pirms starta kļūdies, izvēloties nepareizās slēpes. Rezultātā trasē tev garām iet džeki, kas nav bijuši konkurenti citos mačos. Tādās reizēs tu izliec sevi pilnībā, strādā pāri pulsam, bet slēpes tik un tā neslīd.

– Kādā intervijā stāstīji, ka pirms savas pirmās profesionālās sezonas motokrosā atlicināji naudu testiem Latvijas Olimpiskajā vienībā, lai novērtētu savu fizisko kondīciju. Un, kas būtiski, pēc testiem tev pateica, ka tava izturība ir līdzvērtīga nullei. Taču tu esi pierādījis pretējo.

– Jā, es pierādīju pretējo, proti, to, ka dzīvē ne visu var sasniegt tikai ar talantu.

Pēc manas ķermeņa uzbūves viņi secināja, ka es būtu labs sprinteris, bet es ar spītu pierādīju pretējo.

– Tad saki, cik daudz savas karjeras labad esi upurējies?

– Domāju, ka visu. Bet ko tas nozīmē – upurēt?

– No kā tu esi atteicies?

– Man nav augstākās izglītības. Tas ir viens. Tāpat secen iet atpūtas un atvaļinājumu braucieni (atpūsties gan cenšos mācīties). Tomēr man ir svarīgi dzīvot tā, lai sezonas beigās, ieskatoties spogulī, varu sev pateikt: esmu izdarījis visu un labāk nevarēju.

– Šogad nostājies pie spoguļa?

– Jā. Un es uzskatu, ka izdarīju visu iespējamo.

– Pēdējais jautājums. Kur šoziem mēs tevi redzēsim slēpojam?

– Zini, es pieķēru sevi pie domas, ka divdesmit astoņu un divdesmit deviņu gadu vecumā skrēju un ķēru visu, ko vien varēju, jo mierā nosēdēt nespēju. Taču šobrīd saprotu, ka nedrīkst sevi izdzīt tā, kā darīju to pirms pieciem gadiem. Pulveris ir drusku jāpataupa, jo agri vai vēlu par to būs jāmaksā. Vai nu noklāsies veselība, vai morāli sākšu sagurt. Šovasar esmu nobraucis 27 sacensībās, piecpadsmit no tām ilga divas dienas. Tas ir ļoti daudz.

Bet, ja būs laba ziema un sniegs turēsies, noteikti piedalīšos kādos mačos. Pirms tam gan pakonsultēšos ar Ģērmani, kā būtu prātīgāk, labāk.