#2

Mana mamma nekad neskatās kā braucu sacensībās, viņa tajā laikā sēž busā. Mana meitene jau satraucas, bet tas, ko daru, tas ir mans darbs, man tas patīk. Ja meitenei tas nepatīk, tad tā nav īstā meitene. Jo motokross būs vienmēr. /Pauls Joanss/

Padomju laikos modē bija maksimālās slodzes, sportam bija jābūt grūtam. Kaut kas bija jāpārvar. No pain, no game – vājākais izstājas. Nu, kas tas ir? Ko tad darīt pārējiem? /Roberts Radičuks/

Ir bijušas vairākas situācijas, kad pie manis atnāk meita, sakot: gribu, lai mana mamma iemācās nūjot. Un kas notiek nākamajā gadā? Pie manis atnāk arī meita, sakot: klausies, mana mamma vairs nav kašķīga, viņa ir kļuvusi ņipra, viņa iet ārā ar draudzenēm. Viņa ir tik ļoti mainījusies, ka arī es tā gribu. /Linda Andrusa/

Lai justos labi, skrienu, jo tas manī rada prieku, esot ārpus virtuves. /Žanis Raivo Behmanis/

Pats grūtākais ir sākt kaut ko darīt. Piemēram, rudenī vai ziemā, kad laukā ir tumšs, man negribas iet uz treniņu. Esmu tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Bet ir jāceļas, jāiet un jādara. Mani motivē doma, ka jāaizstāv Latvijas čempiona tituls. /Andrejs Dmitrijevs/

Kad pabeigšu aktīvās motosportista gaitas, tas būs viens no maniem atpūtas veidiem. Siltā laikā izbraukt ar mocīti pa Itālijas vai Šveices kalniem. /Pauls Jonass/