Horeogrāfe Līga Liberte gāž kalnus ne tikai ar izpārdotām izrādēm, bet arī burtiskā nozīmē. Tuvāko gadu laikā viņas mērķis ir pieveikt septiņas virsotnes dažādos kontinentos. Pirmā jau pieveikta!
Līga, ko tev nozīmē deja?
Deja ir visa mana dzīve. Tas ir mans hobijs, karjera, kaislība. Caur šādu prizmu skatos uz jebkuru lietu, it īpaši – cilvēka ķermeni. Un deja, protams, ir arī māksla.
Tev nešķiet, ka, salīdzinot ar citiem mākslas veidiem, deja līdz galam netiek novērtēta?
Jā, tā ir! Bet mēs paši par to neparūpējamies. Dejotāji jau vēsturiski vienmēr bijuši otrā plānā aiz dziedātājiem. Tāpēc neatbalstu, ka saka – fona dejotājs. Ko vispār nozīmē fona dejotājs?! Nē, tu esi dejotājs, mākslinieks! Mums, dejotājiem, jāliek sevi priekšplānā. Dejotāji patiesībā ir ļoti kompleksaina tauta – vienmēr nākam pirmie, aizejam pēdējie. Strādājam vissmagāk, bet saņemam vismazāk. Un paši to pieļaujam. Es cenšos to mainīt, jo man ir bijuši labi skolotāji. Viņi mani mācījuši iet pa dzīvi ar augstu paceltu galvu. Un to arī daru. Ņemot vērā, kādā līmenī strādāju, es ceļu dejas kvalitāti. Jūtos diezgan novērtēta, bet esmu tajā ieguldījusi 26 gadus darba. Tomēr kopumā deja ir absolūti nenovērtēta. Vairumam šķiet, ka ikviens var dejot. Tāpēc es visiem iesaku aiziet padejot. Un nevis padejot – divi soļi pa labi, divi pa kreisi, bet aiziet padejot pie profesionāliem pedagogiem.
Lielu un skaļu mākslinieku koncertos cilvēki novērtē labu šovu, un pēc tam saka – tas nu gan bija sasodīti labs koncerts! Lai gan daļu no šova veidoja tieši dejotāji…
Tieši tā, jo deja ir 50% no tā visa! Šobrīd strādāju ar šī gada Latvijas pārstāvi Eirovīzijā, solisti Lauru Rizoto. Veidoju viņas priekšnesumam horeogrāfiju. Protams, viņa ir dziedātāja, bet viņas uzstāšanās būs ar dejas kustībām. Es zinu, ka vairums cilvēku, kas skatīsies, nodomās, ka viņa vienkārši kustas. Ja viņiem patiks priekšnesums, viņi teiks: “Cik forši nodziedāta dziesma!” Bet viņi nepamanīs, ka jebkura Lauras kustība ir iestudēta. Ārzemēs tā nav tik liela problēma, tomēr Latvijā gan. Pie mums nekas, kas saistīts ar deju, nav sakārtots. Pat ne autortiesības. Mūziķiem ir autortiesības, bet vai manai horeogrāfijai ir autortiesības? Nē, jo to neviens nevar kategorizēt. Tā ir problēma. Lai neizklausās, ka es tikai čīkstu, uzskatu, ka to visu var mainīt. Deja ir grūtāk uztverama māksla. Dziesmas cilvēki uztver vieglāk. Bet tai pat laikā jau desmit gadus visas manas izrādes ir bijušas izpārdotas. Tā kā viss ir iespējams. Man ir svarīgi, lai skatītājs pēc šova aiziet mājās ar sajūtu, ka viņš ir bijis rokkoncertā. Vīrieši parasti uz koncertiem iet tikai līdzi sievām vai draudzenēm, bet man patīk, ka pēc izrādēm viņi ir pārsteigti un atzīst, ka tas viss tomēr bijis ļoti forši! Ja dejotāji nav tehniski augstā līmenī, visiem šķiet, ka arī viņi tā var. Es savas izrādes cenšos veidot tādas, lai cilvēki skatās ar mutēm vaļā un pie sevis domā – tā nu gan es nevarētu. Un to novērtē arī vīrieši.
Dejot var ikviens?
Protams, tikai jautājums, kādā līmenī. Kad cilvēks piedzimst, ko viņš dara? Viņš ne runā, ne dzied – viņš kustas. Kustība ir jebkura cilvēka dabiska izpausme, tāpēc dejot var jebkurš. Nav tāda cilvēka, kurš nevarētu dejot. Visbiežāk cilvēki uzskata, ka neprot dejot tāpēc, ka viņiem kāds tā ir pateicis. Un tas ir arī viss. Tad arī cilvēks uzskata, ka dejot neprot. Bet, ja viņu palaistu tumsā pie mūzikas, ticu, ka jebkurš pavilktos un sāktu dejot. Cita lieta, ja runājam par profesionālu dejošanu.
Kas ir ziņa, ko tu centies cilvēkiem pavēstīt caur deju?
Ja ir iespēja izvēlēties starp mīlestību un naidu, izvēlies mīlestību. Manas izrādes ir darbs, kurā ieguldu sevi pilnībā. Viena no pēdējām izrādēm beidzās ar to, ka dejotāji un skatītāji beigās sadevās rokās. Tas bija eksperiments. Neviens nevarēja paredzēt, vai tā notiks. Tas bija piemērs, ka mēs varam. Arī nepazīstami cilvēki spēj sadoties rokās. Es gribu iedvesmot cilvēkus. Vēlos, lai cilvēki pēc izrādes nedomā, ka dzīvei nav jēgas. Es gribu, lai viņi domā – es varu gāzt kalnus!
Lai izrāde izdotos, dejotājiem jājūtas ērti!
Jā, tāpēc ir svarīgi, kādas mugurā ir drēbes. Džinsās un uzvalkā īsti ērti nebūs, tāpēc es izvēlos Adidas apģērbu.
Svarīga arī fiziskā sagatavotība?
Jā, katru nodarbību sāku ar apmēram pusstundu garu fizisko treniņu, dejojam pēc tam. Dejotājiem jābūt spēcīgiem. Starp citu, es kāpju arī kalnos. Tāpēc, lai trenētu sirdi, skriešana ir svarīga. Pirms kādiem septiņiem gadiem nopirku visvienkāršākās Adidas botas, un tās kalpo joprojām. Labākus apavus nevaru iedomāties. Man bijuši arī citu zīmolu apavi, bet beigās esmu tā noberzusi kājas, ka problēmas pēc tam bijušas vēl ilgi.
Pastāsti vairāk par kāpšanu kalnos!
Man ir uzradies jauns mērķis – uzkāpt septiņu kontinentu augstākajās virsotnēs. Esmu pieveikusi tikai vienu – nesen uzkāpu Kilimandžaro Āfrikā. Tuvāko gadu laikā vēlos uzkāpt arī pārējās virsotnēs. Tas ir grūts un dārgs mērķis!
Lai sasniegtu šo mērķi, būs jāuzkāpj arī Everestā! To nevar izdarīt kurš katrs…
Jā, bet negrasos tāpēc no tā atteikties. Man ir ļoti spēcīgs raksturs, varu iet ļoti ilgi un tālu. Protams, tas būs grūti, tāpēc tam jāgatavojas ilgstoši. Katru dienu jādomā, ko tu ēd, kā tu trenējies. Tas, ko tu dari vēl pirms kāpšanas, ir dzīvības un nāves jautājums, kad būsi tur augšā. Esmu dzīvojusi Nepālā, līdz Everesta bāzes nometnei jau esmu bijusi. Rudenī atgriezīšos Nepālā un kāpšu virsotnē, kas ir 6500 metrus augsta. Man daudzi ir vaicājuši, vai nebaidos kāpt kalnos, jo iespējams taču lejā nemaz nenokāpt. Es vienmēr saku:” Ja nu man tiešām jāmirst, es labāk to daru kalna virsotnē, nevis mājās pie televizora.”
Sasniegt kalna virsotni tomēr ir tikai pusceļš!
Ja to attiecina tieši uz Everestu, tā patiešām ir, jo lielākā daļa cilvēku, kas kalnos aiziet bojā, mirst, kāpjot lejā. Tas ir tas, ko kalni māca – tev ir jādomā. Kad tu stāvi kalna pakājē un skaties uz augšu, piezogas sajūta – nē, tas nav iespējams. Bet tikai liekot soli pie soļa, un nemaz neskatoties tur augšā, tu vari sasniegt virsotni. Tā ir ļoti spēcīga mācība arī dzīvei. Tāpat kā tas, ka uzvara ir tikai pusceļš. Savā darbā, vadot Līgas Libertes deju teātri, kaut ko esmu sasniegusi. Ja izveidoju izrādi, esmu laimīga. Bet kas notiek pēc tam? Uztaisīt izrādi, sasniegt mērķi, nopelnīt pirmo lielo naudu ir tikai viena lieta. Bet kā to visu noturēt? Tieši tad sākas ceļa turpinājums. Tāpat kā, uzkāpjot kalnā, jātiek arī lejā.
Teksts: ARTIS KAMALS
Foto: Artūrs Pavlovs
Girgensons turpina uzvaru sēriju skriešanas seriālā Bigbank Skrien Latvija