Supervarone

Sindija Bukša ir Gada vieglatlēte 2018. Un tā nav likumsakarība, bet gan pelnīta atzinība, jo aizvadītajā gada Rīgas kausos laboja 31 gadu senu Vinetas Ikaunieces rekordu 100 metru sprinta distancē, noskrienot to 11,29 sekundēs.

– Sāksim ar vienkāršu jautājumu – ko nozīmē būt sprinterei?

– Tās ir sava veida priekšrocības. Ja nepieciešams, varu paspēt uz autobusu (smejas). Patiesībā šis ir grūts jautājums. Man neviens to pirms tam nav uzdevis. (Domā.) Būt sportistei nozīmē arī būt cilvēku iedvesmas avotam. Ja atskatās uz pēdējiem gadiem, kopš esmu vieglatlētikā, šā sporta veida popularitāte ir augusi. Auguši ir arī manu konkurentu rezultāti. Beidzot man ir, ar ko sacensties, jo pirms tam, un tas nevienam nav noslēpums, līmenis nebija diez ko augsts.

– Kāpēc, lai iemantotu stiprākus konkurentus, tu nedodies trimdā uz ārvalstīm? Zinu, tas izklausās ciniski, bet gribu zināt, kāpēc paliec Latvijā.

– Cilvēki man to ir jautājuši. Es nebraucu prom, jo man patīk dzīvot ­Latvijā.

– Bet īslaicīga aizbraukšana taču nenozīmē, ka nevar atgriezties.

– Protams, bet vienmēr, kad braucu uz treniņnometnēm, man jau pēc otrās nedēļas ļoti gribas atgriezties mājās, jo man pietrūkst ģimenes, ēdiena, vides un latviešu valodas. Ja man būtu jādzīvo un jātrenējas ārzemēs gadiem, domāju, es mentāli neizturētu.

– Tas būtu grūtāk nekā smags darbs ­treniņos?

– Ir taču svarīgi, kāda vide tev ir ­apkārt, – lai jūties labi ne vien uz skrejceliņa, bet arī dzīvē. Vide ietekmē sportisko karjeru, tāpēc es ārzemēs sevi neredzu. Lai gan kādreiz apsvēru arī ­iespēju aizbraukt. Var jau būt, ka mani rezultāti būtu vēl augstāki, taču, manuprāt, esmu veikusi pareizo izvēli, jo gribu celt līmeni Latvijā. Es gribu pati sev pierādīt, ka arī Latvijā var izdarīt, ir tikai jāiet un jādara, nevis jāčīkst, ka viss ir slikti, un jābrauc prom. Tas ir viens no manas dzīves mazajiem ­mērķīšiem – mainīt šo vidi.

– No kurienes tev tāda pārliecība, ka jāpaliek šeit un jāceļ līmenis vieglatlētikā?

– Laikam tas nāk no manis pašas. Es vienmēr esmu domājusi par savas dzīves mērķi un to, ko vēlos sasniegt. Katrs cilvēks nonāk savā vietā un radīts, lai kaut ko mainītu. Ja jau esmu nonākusi vieglatlētikā, tam ir kāda nozīme. Kādreiz citas nodarbošanās – māksla un basketbols – mani vilināja prom no vieglatlētikas. Taču es vienmēr atgriezos. Tad arī sāku domāt – varbūt šī ir mana īstā vieta? Lai kaut ko mainītu, man vajadzēja sevi saredzēt varoņa tēlā, lai cilvēkiem rastos vēlme tiekties pēc tā, ko esmu sasniegusi un, iespējams, vēl sasniegšu. Zini, gluži kā ­bērnībā, kad tici supervaroņiem.

– Mūsdienās supervaroņi cilvēkus uzrunā caur sociālajiem tīkliem. Tu ar to īsti neaizraujies…

– Es nedaudz mēģinu runāt arī tādā veidā, bet man vairāk patīk runāt ar cilvēkiem aci pret aci. Protams, sociālie tīkli ir laba platforma, kur sevi parādīt, taču problēma ir tāda, ka šīs platformas ir uzpūsts burbulis, kur dzīve ir ideāla. Diemžēl neviens neredz dzīves otro pusi, tāpēc man patīk izrunāties klātienē, jo tā cilvēki saprot, ka tas, ko daru, ir kaut kas dziļāks.

– Vai šādas atziņas radušās, pateicoties tam, ko studē?

– Savā ziņā jā.

– Pastāsti, kur tu studē.

– Es studēju komunikāciju zinātni, padziļināti multimedijus.

– Tas gan ir interesanti, jo loģiski rodas jautājums – kāpēc nestudē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?

– Sports nevar būt visu mūžu. Manā ­gadījumā karjera beigsies vēlākais 35 gados.

– Tu neredzi sevi kā treneri?

– Diemžēl nē. Tur jābūt īpašākām spējām nekā prasmei iemācīties no galvas terminus. Ja gribi būt labs treneris, tam jābūt asinīs. Tev audzēkņi ir jājūt gan mentāli, gan fiziski. Es nedomāju, ka visiem LSPA jaunajiem treneriem ir šādas spējas.

Man patīk komunicēt ar cilvēkiem. Tāpēc izvēlējos komunikāciju zinātnes, jo gribu uzzināt, kā pareizi runāt un veidot saikni ar cilvēkiem.

– Gribi teikt, ka dzīve tev ir kaut kas vairāk nekā sports?

– Jā. Noteikti. Es tomēr uzskatu, ka sportistam jāzina kaut kas vairāk nekā sports.

– Kā tu sevi pilnveido ārpus sporta?

– Es daudz lasu un sekoju līdzi jaunumiem. Brīvajos brīžos spēlēju un cenšos iemācīties akustisko ģitāru. Mūzika mani interesē jau kopš bērnības. Tā mani savā ziņā atslēdz no ikdienas realitātes. Es klausos dažādu mūziku atkarībā no garastāvokļa. Ja man trūkst enerģijas, klausos lēnu, romantisku mūziku. Man tas dod jaudu. Lasīju, ka metālmūzika nevis uzlādē, bet tieši atņem enerģiju.

– Un kas tevi padara agresīvu?

– Noteikti ne mūzika. Drīzāk konflikts vai problēma, kas man jāatrisina. Es vispār kādreiz skrēju caur agresiju.

– Pastāsti!

– Tur ir dziļāks stāsts. Mana dzīve nav bijusi viegla, rožaina un puķītēm kaisīta. Dzīvē esmu izgājusi cauri daudzām lietām, ar daudz ko nācies saskarties.

– Kā tas ir – skriet caur agresiju? Tu tāpēc nonāci vieglatlētikā?

– Ne gluži tāpēc. Es sāku trenēties visai nejauši. Šis stāsts gan ir nobružāts. Treniņos man iepatikās draugu būšanas lietas, lai gan pirms tam biju introverta un emociju izpaušana man ne pārāk patika. Vieglatlētika to savā ziņā mainīja. Treniņus es gaidīju kā konfekti, lai varētu izlikt sevi, atdot visu savu ­enerģiju. Arī tagad, ja dzīvē ir problēmas, aizejot uz treniņu, izdaru vairāk, nekā varētu bez agresijas. Daudzi man ir ­teikuši, ka var redzēt, ka skrienu ar ­dusmām.

– Tevis labotais Latvijas rekords 100 metru sprintā bija dusmu stimulēts?

– Droši vien kaut kas bija sakrājies. Es arī biju ļoti nogurusi. Tikko biju atgriezusies no nometnes Spānijā. Vēl vajadzēja iet uz skolu, kārtot parādus un ­eksāmenus. Jutos galīgi neizgulējusies, tāpēc par rezultātu Rīgas kausos biju šokēta. Nezinu, varbūt biju pārāk ­atslābusi vai dusmīga.

– Cik viegli vai grūti tev ir saņemties darbam sportā?

– Mani nav jāspiež. Trenere vienmēr ir teikusi – tev jau motivāciju nevajag. Es labāk aizeju uz treniņu nekā uz skolu. Treniņos es atslēdzos no visa. Tur pazūd visas manas problēmas.

– Pirms mūsu tikšanās noskatījos dažas intervijas ar tevi un izstaigāju arī tavus sociālos tīklus. Man radās sajūta, ka tevī ir ne uzreiz pamanāms dziļums. Tu pati to sevī jūti?

– Es zinu, ka manī ir apslēpts dziļums. Ne visiem es to rādu. Kā jau teicu, kādreiz biju introverta. Daļa no tā manī ir joprojām. Ir lietas, kuras nevēlos atklāt visiem. Nopietnība nāk no tā, ka man vajadzēja diezgan ātri pieaugt. Jau agrā bērnībā vajadzēja par sevi rūpēties pašai. Es arī audzināju un pieskatīju savu mazo brāli. Arī tas manī ielika atbildības sajūtu. 19 gados sāku dzīvot ­atsevišķi no vecākiem. Tad arī sapratu – nu viss, dzīve ir sākusies.

– Tu lielu uzmanību pievērs uzturam?

– Uzskatu, ka jāēd tā, lai justos labi. Tam nav jābūt super mega pareizam uzturam. Es ēdu to, kas man garšo, taču paturu prātā, lai ēdiens nav smagnējs un nedod liekas kalorijas, kas varētu nākt par sliktu. Šobrīd esmu meklējumos, savu ideālo uzturu vēl neesmu atradusi. Ja man kādreiz gribas apēst burgeru vai picu, noteikti sev to ­neliegšu.

– Labi apavi tev palīdz skriet ātrāk?

– Noteikti jā. Skrējējiem vispār apģērbs ir svarīgs. Grūti skriet ar apaviem un drēbēm, kas nepatīk vai nav ērti. Pat frizūrai ir nozīme. Es nevaru skriet ar tādu matu sakārtojumu, kurš man liedz justies ērti un labi.

Apavi ir viens no mūsu trumpjiem. 2017. gada sezonas naglenes man bija diezgan mīļas. Žēl, ka viņu mūžs bija tik īss. Man apavi dilst ātri. Ar vienu pāri nepietiek pat vienai sezonai.

– Un kādai frizūrai jābūt, lai justos ērti?

– Tas atkarīgs no dienas. Es ieklausos izjūtās, tas pats attiecas uz grimu.

– Tev ir skrienot ir grims?

– Ir gan. Uzskatu, ka skrienot jāizskatās labi (smejas). Kādreiz par to nedomāju, bet līdz ar atpazīstamību sāku piedomāt. Krāsojos ļoti vienkārši, bet ikreiz cenšos atrast arī kādu odziņu. Pēdējā laikā akcentu lieku uz lūpukrāsām, lai cilvēki mani pamanītu.

– Iedomājies, cik efektīgi būtu, ja tu sakrāsotos pilnīgi traki, turklāt noskrietu pirmā. 

– Daudzas sprinteres tā arī dara. Viņām dotas 11 sekundes, tāpēc šo laiku izmanto maksimāli, lai pēc iespējas paliktu skatītāju prātā.

– Eiropas čempiones tituls tev šķiet reāls mērķis?

– Jā, šķiet, bet līdz tam vēl ir jāizaug. Uzskatu, ka šobrīd neesmu gatava šim titulam. Pēc diviem gadiem vai gada, iespējams, domāšu citādi. Tagad, gatavojoties Eiropas čempionātam telpās, manī dziļi iekšā sēž doma – kā būtu, ja es uzvarētu? Kas manā dzīvē notiktu un mainītos? Protams, man gribas uzvarēt. Vienmēr jau gribas būt pirmajai. Bet, kā sanāk, tā sanāk. Tur neko nevar ­izmainīt.

 – Ko vēl tu vēlies sasniegt bez rekordiem un tituliem?

– Kā jau ikviens sportists, arī es vēlos piedalīties olimpiskajās spēlēs. Jau aizbraucot tur, es jutīšos kā uzvarētāja. Bet vai tas ir mans lielākais mērķis? Drīzāk es gribu atstāt aiz sevis kaut ko wow – lai cilvēkiem būtu gandarījums un prieks atskatīties uz to, ko esmu paveikusi. Man negribas palikt tikai kā kārtējai sprinterei. 

Ar Sindiju Bukšu sarunājas Ralfs Dravnieks. Foto:  Sportland  arhīvs.