Aktīvās atpūtas cienītājiem ziemas sezona Latvijā īpaši daudz iespēju nepiedāvā – ja nevēlies šļūkt dažādos formātos pa sniegu, būs vien jāpārvācas uz iekštelpām. Tomēr ir alternatīva! Kāpt lidmašīnā vai automobilī un doties uz pavisam cita klimata vai vismaz cita reljefa valstīm, kur var nodoties dažnedažādām aktīvajām izklaidēm arī tad, kad Latvijā valda barga ziema vai pelēks slapjdraņķis.
Edgars Šneps, Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs un bijušais basketbolists
Ziemas sezonā nodarbojos ar pludmales volejbolu un skriešanu. Sportiskās aktivitātes veicu regulāri – spēlēju volejbolu iekštelpās kādas trīs reizes nedēļā. Skriešanas inventāru ņemu līdzi arī komandējumos ārpus Latvijas, lai kompensētu izlaistos volejbola treniņus, tad noteikti skrienu kādus desmit piecpadsmit kilometrus. Ziemā skrienu līdz pat mīnus divdesmit grādu temperatūrai, – galvenais, lai nebūtu slidens.
Skriet iespējams dažādos apstākļos, arī vietās, kur ir ļoti karsts. Vienmēr var no rīta pamosties agrāk un dienu uzsākt ar svaigu rītausmas skrējienu. Esmu skrējis visur, kur vien esmu ceļojis – no Čīles līdz Ķīnai. Tā sanācis, ka iepriekšējos četrus gadus ik rudeni noskrienu pa vienam maratonam, līdz šim tikai Eiropā, bet nupat noskrēju arī Ņujorkas maratonu.
Beidzamajā laikā esmu iecienījis trekingu. Tā ir iespēja aktīvā veidā iepazīt jaunas, interesantas un pārsvarā no cilvēku darbības maz cietušas teritorijas – jo mazāk cilvēku un mežonīgāk, jo labāk. Trekingā parasti dodos kopā ar draugiem, ar kuriem sakrīt domas un vairāk vai mazāk arī fiziskā sagatavotība. Šādus braucienus, protams, var atļauties ne vairāk kā vienreiz gadā attālumu un izmaksu dēļ, bet es ļoti novērtēju, ka varu uz nedēļu izslēgt mobilo tālruni. Februārī pavadīju septiņas dienas ar telti un mugursomu Čīles Patagonijā.
Sarežģītākais, plānojot izbraucienu, ir atrast atbilstoša garuma periodu darba kalendārā, kā arī veltīt pietiekami daudz laika pašai plānošanai. Mana pieredze rāda, ka, ieguldot mazāk laika sagatavošanas darbos, būs vairāk problēmu galamērķī.
Ceļošana palīdz atslēgties no ikdienas, gūt jaunu pieredzi un iepazīt ne vien jaunas vietas un kultūras, bet arī cilvēkus. Nākamo trekinga izbraucienu plānoju februārī, lai gan lēmums nav līdz galam pieņemts.
Lauris Ābele, mūziķis un filmu studijas Tritone īpašnieks
Ar snovbordu nodarbojos jau kādus septiņpadsmit gadus. Sāku 1998. gada sezonā Gaiziņkalnā kopā ar saviem brāļiem. Pēc trim gadiem pirmoreiz devos uz lielajiem kalniem – uz Šveici, kur palīdzēju Ināra Bīrmaņa vadītajai snovborda skolai. Kopš tā laika dodos uz Alpiem gandrīz katru pavasari. Esmu bijis arī Somijā, kur kalni ir tikai nedaudz lielāki par mūsējiem, bet snovborda parki ir augstā līmenī.
Beidzamos gadus dodos uz Austriju, jo tur ir daudz lētāk nekā Šveicē un, ja tā var teikt, romantiskāk nekā Francijā, jo lielie kūrorti ar 80 gadu arhitektūru un milzīgām cilvēku masām nav īsti domāti man. Pavasaros Alpos ir liela iespēja noķert pūdersniegu, kas mums, latviešiem, ir ekskluzīvi. Tur ir arī labi snovborda parki. Šveice – tā ir tāda maģiska vieta, taču salīdzinoši dārga, ja neizvēlas tādu hipijstila dzīvošanu. Senāk iekāpām pārbāztā mazā mašīnā un braucām uz Alpiem gandrīz vai uz mēnesi. Tā kā naudas mums nebija daudz, bet snovborda draugu gan netrūka, bieži palikām pie kāda mājās uz grīdas. Es zinu, ka čehu snovbordisti Cūgšpicē dzīvoja mašīnā pie upes, lai tikai varētu baudīt Alpu kalnu varenību. Arī mēs esam vienu nakti tā pavadījuši mežā un no rīta mazgājušies strautā.
Izvēlos snovbordu baudīt ārpus Latvijas, jo tā ir iespēja izbraukt ārpus trases un pašam noteikt savu ceļu lejup. Svarīgs ir arī pats trašu garums un ātrums, kādu vari attīstīt. Maksimums laikam ir bijis nedaudz virs simts kilometriem stundā. Uz lielajiem tramplīniem tas parasti ir ap septiņdesmit kilometriem stundā. Tiem, kas nodarbojas ar frīstailu, ir pieejami lieli tramplīni un slaidi. Tur ir augsta līmeņa snovborda parki. Lai es justos, ka esmu labi pasnovojis, mans vismaz deviņas dienas jāpavada uz kalna. Varētu pavadīt vēl ilgāk, bet darbi neļauj.
Kā katru pavasari, arī nākamgad (vismaz šobrīd tā plānoju) došos uz Alpiem, bet tagad, rudenī, vajadzētu aizbraukt uz Centrālameriku sērfot, jo pašlaik aviobiļetēm ir ļoti laba cena. Senāk biežāk braucu uz Maroku, bet, kopš pabiju Indonēzijā, sapratu, ka man islāma pasaule nešķiet eksotiska.
Eva Ikstena, LTV žurnāliste
Ceļojumos dodos divas, četras reizes gadā un visbiežāk kopā ar draugiem, ko esmu iepazinusi studiju laikā ASV vai dzīvojot Indonēzijā. Mēs pāris dienu pavadām pilsētā, kur baudām vietējās maltītes un apskatām laikmetīgo mākslu – un tad uzreiz dabā! Mani vilina augstienes un kalni. Jāatzīst, ka pašas, pašas virsotnes mani reti interesē. Pieredze rāda, ka, sasniedzot galotnes vai vulkānu krāteru augšas, viss ir mākoņos tīts vai arī lejā viss izskatās tik sīks un dūmakains, ka ātri vien gribas kāpt lejā.
Katru reizi mēģinu doties uz jaunu vietu vai valsti, lai izstaigātu jaunus, neredzētus maršrutus. Visvairāk esmu iemīļojusi maršrutus ASV nacionālajos parkos – tiešām iespaidīgi skati, sakārtota infrastruktūra. Viens no beidzamā laika skaistākajiem pārgājieniem un kāpieniem bija Jordānijā, Vādī Ramma tuksnesī. Īpaši iesaku izmēģināt nakšņošanu tuksnesī – sadzirdēt absolūto klusumu, vēja aukas, skatīties spilgtajās zvaigznēs, kamēr dzer saldu beduīnu tēju. Karstajos apgabalos noteikti jāapmeklē lietusmeži, jo tajos valda skaņu pasaule, ko mēs, latvieši, nekad neesam dzirdējuši. Pārgājiena laikā jāuzmanās no čūskām, taču tik neierasti ir dzirdēt visu putnu dziesmas, čaukstoņu, sisināšanu! Tā ir džungļu skaņa, cita pasaule.
Es ātri nogurstu no novembra tumsas un drēgnuma, tādēļ ļoti labprāt ieplānoju braucienus decembrī un janvārī, lai var pārziemot. Brazīlija, Meksika, Nepāla, Itālija, Maroka ir bijuši beidzamo gadu maršruti. Man patīk, ka pārgājieniem nav nepieciešami lieli līdzekļi, – labi apavi ir dārgākais no izmaksām. Vēl svarīga ir soma, kas labi piegulst mugurai un pleciem. Sporta inventārā ir vērts ieguldīt, jo jāatceras, ka tas kalpo gana ilgi (5–10 gadus). Pārgājienos par ieeju takās reti jāmaksā. Ja pārgājieni plānoti Islandē un citās aukstākās zemēs, jāiegulda arī labā vējjakā, biksēs un lietusjakā.
Šoziem plānoju doties uz Sicīliju, tur ap salas krastiem ir vēl mazo salu arhipelāgi, pa kuriem ir fantastiski pārgājieni: kāpieni vulkānos, gājieni garām vīnogu un kaperu laukiem, skaisti jūras skati… Un atgriežoties vienmēr ir izcils ēdiens un kafija.
Sākas pieteikšanās BIGBANK Skrien Latvija 2016 skriešanas seriālam