Iesitot izšķirīgos vārtus, sapratu, ka mēs patiešām braucam uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Sapratu, ka mans sapnis ir piepildījies, ka tas ir kļuvis par īstenību. Jo rezultāts bija divi pret divi un par deviņdesmit deviņiem procentiem tas nozīmēja, ka esam kvalificējušies. Turkiem bija jāiesit divi vārti, un tas, ņemot vērā spēles gaitu, vairs nešķita reāli. Bija skaidrs – mēs braucam uz Eiropas čempionāta finālturnīru! Ļoti spilgti atceros to brīdi, atceros, kā es par to visu prātoju skrienot. Kad komandas biedri man sakrita apkārt, neviens nebļāva neko sakarīgu, visi vienkārši kaut ko kliedza, kas nu kuram tajā brīdī ienāca prātā, daži emociju uzplūdā lamājās. To pat nevar ne kontrolēt, ne ieprogrammēt, tās bija vienkārši emocijas. Mēs bijām piepildījuši savu sapni, mēs bijām laimīgi.
Vēja meita