Ņemot vērā, ka vairākums žurnālistu par Almu dzird pirmo reizi un tiekoties intervijās uzdod jautājumus, uz kuriem sportiste nedēļas laikā atbildējusi neskaitāmas reizes, mēs izvēlējāmies brīvu sarunas formu, tērzējot par negaidīto publicitāti, džungļu kilometriem un vieglprātību, ko Alma Vītola saglabājusi visu 254 kilometru garumā.
– Parasti maratonos uzvarētājiem maksā milzu naudas balvas. Ko tu saņēmi balvā?
– Naudas izteiksmē neko. (Smaida.)
– Tu ieguvi ko citu. Publicitāti. Kā tu ar to sadzīvo?
– Es esmu spiesta ar to sadzīvot, jo pēc būtības esmu antisociāla. Ir interesanti, bet tā visa ir drusku par daudz. Dažas intervijas esmu arī atteikusi. Man pietiek.
– Bet ar mani tikties tu piekriti. Kāpēc?
– Tāpēc, ka pagājušā reize bija forša. Bet tu arī ātrāk pieteicies, pirms es devos ceļā.
– Tas, ko tu esi izdarījusi, protams, ir daudzu prātiem neaptverami. Tomēr vai tev nešķiet, ka mediji pārspīlē, tiražējot Almu Vītolu?
– Bija traki, ļoti smagi, bet es izbaudīju pasākumu, tāpēc objektīvi man ir grūti vērtēt. Tas bija fun. Un, protams, mēs visi mirām nost. Padomā pats! Es esmu amatiere. Un tas nebija liela mēroga pasākums. Ar ziņu par manu uzvaru ir pilni mediji, tai pašā laikā Latvijas profesionālie sportisti nevienu neinteresē. Turklāt viņi iegulda daudzkārt vairāk nekā es.
– Tas ir interesants minējums. Tevi arī svinīgi sagaidīja lidostā.
– Šo sagaidīšanu organizēja mana draudzene. Mani sagaidīja kursabiedri, draugi, mediji un ģimene. Bet es biju ļoti dusmīgi, redzot, ka mana atgriešanās ir padarīta publiska.
– Kāpēc?
– Man tas šķiet stulbi. Es neesmu izdarījusi neko tādu. Es pavadīju piecpadsmit stundu gaisā, biju pamatīgi nogurusi.
– Labi, ķersimies pie manis sagatavotajiem jautājumiem!
– Tikai, lūdzu, ne tos pašus, uz kuriem esmu atbildējusi jau desmitiem reižu. (Smejas.)
– Kad iepazināmies, stāstīji par izstāšanos no skrējiena Monblānā. Pareizāk sakot, tev neļāva turpināt ceļu. Būšu atklāts un teikšu, ka tobrīd, jūlijā, man nebija ticības, ka džungļos kļūsi par čempioni.
– Es ticēju, ka noskriešu.
– Tu to zināji?!
– Es tam ticēju.
– Bet tevī arī mājoja pārliecība, ka brauc cīnīties par medaļām?
– Nē, noteikti ne. Un man nepatīk, ja vaicā, kā es jūtos saistībās ar izcīnīto uzvaru, jo tas nav skrējiens par medaļām. Tas ir skrējiens par kopā būšanu, par labu laika pavadīšanu.
– Kā ir piedalīties sacensībās un necīnīties par uzvaru?
– Ļoti forši. Protams, tad, kad sajutu to garšu, ka varētu arī uzvarēt, radās iekāriens cīnīties, bet tas
nebija primārais.
– Tātad kādā brīdī uzvara kļuva par normu, ko vajadzēja izpildīt?
– Pēdējā dienā. Tad biju spiesta skriet. (Smejas.)
– Ar acs kaktiņu sekoju maratona rezultātiem, dažas dienas tu biji otrā.
– Tie rezultāti bija kļūdaini. Es ne reizi neskatījos rezultātu tabulā. Nezināju, cik ļoti esmu priekšā.
– Kāpēc neskatījies?
– Tāpēc, ka mani tas neinteresē. Tas nav būtiski. Tie tur bija piesprausti pie staba. Lai stāv! Man nevajag.
– Citi skrējēji noteikti tev pateica priekšā.
– Es zināju, ka esmu pirmā, bet nezināju, cik liels ir handikaps.
– Tu sevi uztver kā sportisti?
– Nē, drīzāk kā cilvēku, kas aktīvi atpūšas skrienot.
– Vai tev palīdzēja tas, ka Brazīlijā ieradies nedēļu iepriekš?
– Es paspēju pielāgoties laika joslai. Tur cilvēki dzīvo sešas stundas atpakaļ. Mana pirmā pietura bija Rio, kurā bija karsts. Tālāk lidoju uz dienvidiem no Amazones. Tur gan bija riktīgi mitrs, izkāpjot no lidmašīnas, sejā iesitās suta. Visu laiku bija karsts. Iegulies guļamtīklā un svīsti. Man līdzi bija sausā pārtika, ko ēd, aplejot ar karstu ūdeni. Es ēdot svīdu vēl vairāk.
– Klau, bet vai kādā brīdī tevī iezagās šaubas, ka varētu arī neizturēt?
– Nē. Es dzīvoju tajā brīdī un skrēju pa gabaliņam, nedomājot par to, ka mani gaida vēl 200 nepieveiktu kilometru. Tā nedrīkst domāt.
– Virsraksti vēsta, ka kopumā noskrēji 254 kilometrus, – bet kurš no posmiem bija visgarākais?
– 108 kilometrus garā distance, kuru pieveicu, skrienot mazliet ilgāk par diennakti.
– Bez gulēšanas?
– Jā, bet principā varēja arī gulēt, jo distances vidū bija kontrollaiks. Tie, kas neiekļāvās laikā, bija
spiesti palikt nometnē, pārējie drīkstēja turpināt, ja vēlējās, varēja nakšņot pa ceļam. Organizatori teica: kaut vai iekar guļamtīklu mežā un guli, tikai neaizmirsti piekarināt glow stick, lai redzam tevi.
– Vai atceries, cik ātri noskrēji šo distanci?
– Pulksten 4.30 mēs startējām. Bet finišēju nākamajā dienā ap deviņiem no rīta. Tātad kopumā skrēju aptuveni 29 stundas.
– Tas izklausās neticami!
– Tā nav pirmā reize, kad tik daudz noskrienu, bet šie tomēr bija mani smagākie simts kilometri. Pusdistancē manas pēdas klāja tulznas. Kājas bija lupatās. Lielā, neizturamā karstuma dēļ visās iespējamās vietās centos aplieties ar ūdeni vai ielīst upē. Manas kājas gandrīz visu distanci bija slapjas. Bet nākamajā reizē es tā nedarītu, vairāk padomātu par kājām un ar ūdeni rīkotos prātīgāk.
– Nabaga kājas, bet cik daudz jūs atpūtāties pēc maratona garākās distances?
– Kā nu kurš. Es naktī atrados 20 kilometru no finiša, turpretī tajā pašā laikā pēdējais dalībnieks ieradās piektajā kontrolpunktā, kas ir 60 kilometru līdz finišam. Es atpūtos veselu diennakti, lielākoties guļot un ēdot.
– Zinu, ka riteņbraucēji ir vieni no slinkākajiem sportistiem pasaulē. Atpūta viņiem ir svēta lieta. Tāpat motosportisti – viņi lieki apkārt pirms starta nestaigā. Tu saudzēji savas kājas?
– Man tur bija viens labs draugs no organizatoru komandas. Viņš teica, ka pēc pāris stundām, vakarpusē, kopā ar draugiem laivā brauks makšķerēt, un piedāvāja arī man. Es piekritu. Es dzīvoju tikai vienreiz! Ja mani aicina makšķerēt, es braukšu makšķerēt. Cik bieži vēl tādas iespējas būs?
– Tavā Facebook lapā lasīju par vīrieti, iepriekšēja gada maratona dalībnieku, kas jauniņos sabaidījis ar briesmu stāstiem. Jāteic, ka tas vairāk atgādina manipulāciju ar jūsu prātu.
– Tas nebija viņa mērķis. Es pati uzprasījos, taujājot par grūtībām. Tas mani interesēja. Viņš šāda veida pasākumos piedalījies ļoti daudz, skrienot Antarktīdā, Grenlandē un Sahārā. Viņam ir pamatīga pieredzes bāze, un skriešanai viņš pieiet zinātniski. Turklāt viņš ļoti patiesi satraucās par to, kas varētu noiet greizi. Tajā pašā laikā atbrauc cilvēki, kas visu uztver viegli. Es tusējos ar viņiem.
– Bet bija arī tādi, kas atbraukuši uzvarēt?
– Jā. Viņi neuzvarēja.
– Ak tā.
– Sieviete (brazīliete), kuras mērķis bija tituls, palika trešā, bet džeks pirmajā dienā sastiepa potīti.
– Tomēr, ņemot vērā to, ka džungļos skrēji pirmoreiz, spēji uzrādīt tik labu rezultātu, pārspējot pat mājiniekus. Kam, tavuprāt, bija noteicošā loma?
– Kā jau teicu iepriekš, mans mērķis nebija uzvarēt. Vienkārši ņēmu no dzīves visu, ko tā sniedz. Tas arī ir iemesls, kāpēc uz Brazīliju braucu viena, – biju spiesta pieņemt visus spēles noteikumus.
– Izklausās pēc pārbaudījuma.
– Es teiktu: part of the challenge.
– Ko tu ieguvi, kāds ir garīgais pienesums?
– Es ieguvu daudz labu draugu, ļoti superīgas emocijas. Patiesībā biju izdomājusi atbildi uz šo jautājumu, bet tagad neatceros, ko vēlējos teikt. Zini, es guvu ticību tam, ka ir jādara tas, kas ienāk prātā. To vajag darīt.
– Bet skrienot nešaubījies par savu izvēli?
– Nē. Protams, piedzīvoju grūtākus brīžus un pārdomas, kuras sākas ar vārdiem – ak Dievs, ko es te daru?!
– Iepriekšējā tikšanās reizē stāstīji, ka skrienot nereti arī raudi.
– Džungļos neraudāju. Nu labi, raudāju, sākot skriet pirmo posmu.
– Arī šis bija skrējiens pēc zupas?
– Šis bija skrējiens pēc glāzes sulas. Katras dienas finišā mums pasniedza svaigu, aukstu augļu sulu. Bet tikai vienu glāzi.
– Tava raudāšana mani fascinē.
– Es raudāju arī beigās, atvadoties no visiem. Viņi smējās, sakot: hardcore meitene tagad nevar vien beigt raudāt.
– Noskaidrojām, ka, braucot uz Brazīliju, neloloji sapņus par čempiones titulu, bet kāds bija tavs
priekšstats par situāciju kopumā un cik ļoti tas atšķīrās no realitātes?
– Bija daudz labāk, nekā domāju. Nezinu, ko biju iedomājusies, bet par skrējienu zināju ļoti daudz, zināju, ka atgadīties var jebkas. Šo gan es saku visiem: pasākumu fantastisku padarīja cilvēki, proti, dalībnieki. Mēs tur bijām kopā un cits citu ļoti, ļoti atbalstījām.
– Bet trasē taču bijāt konkurenti.
– Nē. Protams, pēc būtības mēs konkurējām, bet…
– Gribi teikt, ka padevi roku sāncenšiem?
– Ja kādam pietrūka ūdens, es viņam to piedāvāju. Ja kādam pietrūka pārtikas, arī ar to visi dalījās.
Piemēram, Sahāras ultramaratonā piedalās tūkstoš cilvēku. Tas pasākums emocionāli ir ļoti auksts. Neviens ar pārtiku nedalās.
– Jau iesāki stāstu par samocītajām kājām. Vai skrējiena laikā iedomājies arī tās nobildēt?
– Nē, turklāt tās neizskatījās tik briesmīgi kā jutās.
– Bet vispār, ja tā padomā, ir tik nepanesami un diskomfortabli vienkārši staigāt ar apaviem, kas berž papēdi vai spiež pirkstu.
– Es visu pēdējo posmu skrēju ar līdzīgām sajūtām. Jutu katru sperto soli.
– Tavas kājas vajadzētu apbalvot.
– Jā, pacelt uz spilvena. (Smejas.)
– Ūdens džungļos garšo citādi?
– Visam ir cita vērtība. Zini, tu skrien, tev ir karsti, bet doma, ka tūliņ uzpildīsi pudeli ar vēsu ūdeni,
tevi veldzē. Tomēr realitāte ir tāda, ka ūdens karstumā ir uzsilis, tāpēc tu uzpildi siltu ūdeni.
– Kāda tad bija vidējā gaisa temperatūra, ja ūdens tā iesila?
– Pārsvarā +35 grādi, bet bija diena, kad gaiss iesila līdz +45 grādiem. Tās dienas posmā mēs ilgi skrējām pa ceļu. Saule cepināja no augšas, bet ēna – tikai zem tavām kājām.
– Vai džungļi ir tādi, kā es iztēlojos – ar viscaur zaļām, sulīgām lapām un eksotiskiem kokiem piesātināts biezoknis?
– Apmēram tā. Dažviet zemi visapkārt klāj lapas. Ja kādu brīdi pirms tevis neviens nav skrējis, tās čaukst, jo, tev tuvojoties, uz visām pusēm pašķīst mazie džungļu dzīvnieciņi. Bet citviet džungļi ir izdeguši, citviet paveras tuksnesis.
– Kaķveidīgos plēsējus satiki?
– Jaguāri tur ir, lai arī es nevienu nesastapu, bet mierinājums ir tāds, ka cilvēks ir lielāks par jaguāru. Kā tikt galā ar jaguāriem, mums stāstīja arī mācībās, – izliecieties, ka esat lielāki par jaguāru, paceliet rokas virs galvas.
– Mācības?
– Jā, divas dienas pirms sacensībām mēs dzīvojām ciematā, kur mūs mācīja gan vietējie armijnieki par čūskām un augiem, gan mediķi.
– To, ka pirms došanās ceļā, gatavojies fiziski, es zinu, bet vai gatavojies arī psiholoģiski?
– Es tikai ievācu informāciju no tiem, kas jau reiz skrējuši. Es negāju uz meditācijām. Starp citu, jā,
daudzi dalībnieki bija apmeklējuši meditācijas vai bikramjogu. Bet kāpēc es ticēju, ka varēšu noskriet? Jo visi, ko aptaujāju, man teica vienu un to pašu: būs jautri, galvenais – turpini kustēties!
– Klau, mani interesē, ko nozīmē džungļu kilometrs. Šādu terminu vairākkārt pieminēji savā Facebook kontā.
– Tas nozīmē to, ka, piemēram, 23 kilometri realitātē, proti, džungļos, var būt vairāk vai mazāk. Paši
organizatori stāstīja, ka trasi izgājuši ar savām mērierīcēm un mērījumi par pāris kilometriem katram ir
atšķīrušies.
– Un kāds ir plāns nākamajam gadam? Sahāra?
– Nē. Nākamgad plānoju noskriet Monblānu.
– Starp citu, vai kādā brīdī džungļos sanāca skriet arī pilnīgi vienai?
– Jā, protams. Pusi džungļos pavadītā laika biju viena.
– Pie kādām atziņām vai pārdomām nonāci?
– Trešajā posmā es sajutos ļoti laimīga. Laimīga par to, ka tieši tobrīd esmu tur, un daru to, ko daru.
Pirms sacensībām sēdēju un gruzījos kopā ar to džeku, kas aprēķina katru izdzerto ūdens lāsi. Tad pienāca puisis no Kanādas un pateica: mēs visi esam laimīgi – šī ir brīnišķīga iespēja. Skrienot es sapratu, ka viņam ir taisnība. Es to apzinājos pa īstam.
Pēc brīža kāpu kalnā un domāju: ko es te daru, ir grūti, es neizvilkšu?!
– Paldies par sarunu. Šķiet, dzirdēju visas atbildes uz jautājumiem, kurus vēlējos uzdot, lai gan dažbrīd atbildēji visai skopi…
– (Iesmejas.) Patiesībā esmu aizmirsusi, cik grūti bija, un atceros tikai foršo. Bet šo stāstu var arī
dramatizēt.
– Nu, nu!
– Bija smagi, daudzi sastiepa potītes. Daudziem bija problēmas ar vēderu, daudzi guva briesmīgus noberzumus, daudzi knapi vilkās. Uzvarētāju vīriešu konkurencē dienu pirms sacensību starta sadzēla raja. Viņam ļoti, ļoti sāpēja kāja. Cits džeks ar zaru traumēja aci. Cilvēki ģība karstuma dēļ. Un nav jau tā, ka es būtu tikusi cauri sveikā. Tomēr, neņemot to visu vērā, es visu laiku smaidīju. Bet organizatori mūs sacensību sākumā brīdināja, lai filmēšanas komandu priekšā gan nesmaidām, lai rādām drūmu, izmocītu ģīmi. Viņi grib redzēt ciešanas un sāpes – parādiet viņiem to! Tā viņi mums teica.
Teksts: Ralfs Dravnieks. Foto: Kristianna Volbeta
Uz Ķīnu soli pa solim