Dzīvā satura televīzijas TV24 raidījuma Preses klubs vadītājs Aivis Ceriņš ir duālists. Viņš ir piemērots gan dzīvei pilsētas steigā, gan pašplūsmai laukos, savukārt viņa ikdienu un ģērbšanās stilu diktē ļaudis, ar kuriem paredzētas tikšanās. Toties brīvdienās toni nosaka viņš pats.
Piedāvājam jums ”Sportland Magazine” jaunākā žurnāla izdevuma, rakstu par TV24 raidījuma ”Preses Klubs” vadītāju Aivi Ceriņu. Aizraujošo un moderno ”Sportland Magazine” jau no 1. novembra meklē visos ”Sportland” veikalos!
Mana darbdiena beidzas vienos naktī, atbildot uz e-pastiem. Esmu naktsputns. Ja rakstu scenārijus vai radu sižetus reklāmām, strādāju no vienpadsmitiem līdz vieniem naktī. Tas ir mans ražīgākais laiks.
Rīts sākas ap deviņiem. Man ir grūti pamosties agrāk, un es guļu maksimāli ilgi. Ja dienas gaitā man ir jārunā ar ministru, velku kreklu un žaketi, bet, ja tiekos tikai ar “mirstīgajiem”, kā mēdzu teikt, varu uzvilkt arī žaketi, džinsus un kedas.
Laukos ceļos agrāk, jo darāmo darbu saraksts ir garš. Patiesībā lauki ir atpūta pēc ikdienas skrējiena. Šobrīd laukos mājai plēšam laukā vecās grīdas, jaucam skursteņus un krāsnis. Mēs to darām kopā ar brāli, tēti, draudzeni Leldi un citiem palīgiem. Lēnā garā notīrām katru ķieģeli un liekam to kaudzītē, lai vēlāk tiem dotu otru dzīvi mūsu ģimenes mājā. Laukos nav steigas, kuru veido pilsēta. Tur ir mans ritms. Telefonu izmantoju tikai brīžos, kad jāiemūžina kādas pārmaiņas vai suņu dauzīšanās.
Esmu praktiķis. Ja nopērku timbīšus, kamēr tie izskatās puslīdz solīdi, staigāju tajos pa pilsētu. Kad tie ir savu nokalpojuši, pērku jaunus un vecos vedu uz laukiem, kur manam apģērbam un apaviem sākas otrā dzīve.
Vasarā fiziskās slodzes pietiek, strādājot laukos, bet ziemā eju uz zāli un vingroju ar TRX. Es to daru, lai uzlabotu pašsajūtu un fizisko izturību. Mans atskaites punkts ik gadu ir Stipro skrējiens. Ziemas periodā iegūstu tādu sportisko kondīciju, ka pavasarī bez grūtībām varu pieveikt distanci un būt labs palīgs komandas biedriem trasē.
Ikdienā pārvietojos ar velosipēdu. Visu nepieciešamo vadāju līdzi mugursomā. Man ir vecs zviedru sportinieks, ko pirms vairākiem gadiem nopirku no drauga. Esmu diezgan agresīvs braucējs, man patīk braukt ātri, jo bieži vien, lai paspētu uz nākamo tikšanos otrā pilsētas malā, manā rīcībā ir desmit minūtes.
Uzaugu netālu no Žagarkalna un lielām māla karjerām ar stāvām kraujām, tāpēc snovošana ir neatņemama ziemas sastāvdaļa jau no pamatskolas laikiem, kad paši meistarojām dēļus no finiera. Man patīk brīvības izjūta, laižoties lejup no kalna, kad galvā ir tikai viena domā – kā uzlēkt uz slaida un nenokrist. Ja esi atradis nodarbi, kura spēj aizraut un kuras laikā nedomā par citām lietām, tā, manuprāt, ir īstā.
Draiva mūziku klausos pa dienu – kantri, šlāgeri vai roku.
Foto: LETA
Matīss Karro: Slinkot ir jāprot