Futbolā mani ieveda tētis, viņš pats spēlēja virslīgas komandā Brocēnu Starts, arī vecākais brālis trenējās. Tā kā mani nebija, kur atstāt, tiku ņemts līdzi. Man toreiz bija trīs gadi, iepatikās, un treneris teica, ka varu palikt un maisīties visiem pa kājām. Tā tas viss arī sākās. Trenējos arī peldēšanā un basketbolā – uzspēlēju pat Jaunatnes basketbola līgā. Taču četrpadsmit gadu vecumā salauzu kāju un, kad atgriezos, sapratu, ka basketbolā no manis nekas nebūs – augums par mazu. Tad arī izlēmu, ka spēlēšu futbolu. Tiesa, jauniešu izlasēs nekad neesmu bijis, pat tuvumā ne. Daudziem spēlētājiem šīs izlases ir motivācija palikt futbolā. Man šāda motivācija bija mīlestība pret futbolu un vēlme izrauties no Saldus. Tā ir maza pilsēta, un es tolaik biju pārāk ambiciozs, lai tur paliktu. Gribējās nodrošināt sev un ģimenei labāku dzīvi. Tas mani vienmēr ir dzinis uz priekšu. Kas ar mani būtu noticis, ja es būtu palicis Saldū? Grūti pateikt, kā būtu bijis, ko es tagad darītu un kas no manis būtu iznācis. Nekāds huligāns nebiju, biju parasts mazpilsētas puisis, un droši vien tāds arī būtu palicis.
Latvijas izlasē, tāpat kā karjerā kopumā, man ir gājis kā pa kalniem. Ir bijušas labas un ne tik labas spēles. Pagājušajā sezonā sākās traumas – domāju, tās bija lielo slodžu dēļ. Ar Jelgavu spēlēju Eiropas līgā, bija izlases nometnes, Latvijas kauss. Tas atņēma ļoti daudz spēka, jo es neesmu no tiem talantīgākajiem vai tehniskākajiem spēlētājiem. Man viss nāk ar darbu un fizisku piepūli. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc organisms tādu slodzi neizturēja. Vai piekrītu uzskatam, ka izbraukuma mačs pret Čehiju bija mana mūža spēle? Manuprāt, ir bijušas labākas, piemēram, kad Īrijā St.Patrick Athletic sastāvā spēlēju pret Chelsea dublieriem, arī FK Rīga sastāvā bijušas labas spēles. Taču izlasē tā droši vien bija labākā. Bet ir bijušas arī neveiksmes. Vai es biju dusmīgs, kad Rīgā pret to pašu Čehiju mani jau pirmajā puslaikā nomainīja? Es uzticos Marianam Paharam, vainu toreiz meklēju pats sevī, nevis kādā citā. Protams, pārdzīvoju, bet tas bija trenera lēmums. Turklāt viņš pēc tam ļoti profesionāli man šo lēmumu izskaidroja – nenolīdzināja līdz ar zemi. Ja tā visu izskaidro, spēlētājs no tā tikai iegūst. Viņš uzskatīja, ka nepārliecinoši spēlēju, viņaprāt, biju līdzvainīgs divu ātro vārtu zaudēšanā. Mēs abi to spēli gribējām uzvarēt, viņam kaut kas bija jāmaina, un viņš izlēma mainīt mani. Vai sarkanā kartīte pret Turciju bija pelnīta? Jā, tā bija pelnīta. Vai tas bija vajadzīgs? Viss beidzās labi, un Pahars teica: laikam rīkojos pareizi. Vai nebija žēl, ka vajadzēja izlaist nākamo spēli pret Nīderlandi? Man bija divējādas izjūtas – gribējās spēlēt, bet es zinu, ka tobrīd nebiju labākajā fiziskajā formā. Un būtu vai nu nospēlējis slikti, vai traumējies. Es vispār esmu ļoti atkarīgs no fiziskās formas, man tas ir ļoti svarīgi. Turklāt izlasē atbildība ir ļoti liela, to nevar pat salīdzināt ar klubu.
Man joprojām ir lielas ambīcijas. Šajā transfēru periodā bija varianti aizbraukt uz Vācijas pēc spēka trešo līgu. Bet man negribas doties vienkārši kaut kur, es vēlos aizbraukt uz laba līmeņa čempionātu. Ja būtu aizbraucis uz turieni, manuprāt, izlasē vairs netiktu. Trešā līga ir trešā līga, virslīgas līmenis, kā rāda pērnais gads, ir augstāks. Futbols Latvijā iet uz augšu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc neaizbraucu. Izlasē gribas nospēlēt nākamo ciklu, izcīnīt uzvaras, padzīvot dzīvi kopā ar šo komandu. Man tas ir liels notikums un gods tur vispār atrasties. Vai pirms Baltijas kausa saistībā ar izlasi nebiju sevi jau norakstījis? Kaut kur jau tā doma iezagās, bet es zināju, ka varu to izdarīt. Tikai vairāk ir jāpastrādā un kaut kas jāpamaina. Es no pussarga kļuvu par aizsargu, – pozīcijas maiņa tomēr ir nopietns solis. Redzēju, ka futbols mainās un manas īpašības vairāk ir piemērotas aizsargam. Un man izdevās. Izlasē, protams, iekļuvu vēlu, taču domāju, ka esmu paraugs visiem pārējiem – nekad nevajag padoties un atteikties no sava sapņa. Viss ir iespējams. Vajadzīgs tikai darbs un pareizā attieksme. Un ir jāizpilda tas, ko no tevis prasa treneris. Pahars mani uz izlasi paņēma 29 gadu vecumā. Lai arī tā bija spēles pēdējā minūte, kad devos laukumā, es jutos kā cilvēks, kurš ir piepildījis savu sapni. Jau no bērnības braucu uz Skonto stadionu, skatījos spēles, vienmēr gribēju tur būt. Tas bija mērķis, kam es gadu gadiem biju skrējis pakaļ. Un tad pienāca diena, kad mērķis bija piepildīts.
Pirms tam vistuvāk izlasei biju pirms aizbraukšanas uz Īriju. Arī tur viss varēja iegrozīties ļoti labā gultnē. Man jau bija sagatavots līgums ar Championship komandu Birmingham. Man bija reāla šance, taču tad notika tas, kas notika. Es gribēju pasist bumbu uz priekšu un apsteigt aizsargu, bet viņš trāpīja man pa kāju. Celis sašķiebās, un ar to arī viss beidzās. Man bija sarauta ārējā sānu un krusteniskā saite un saplēsts menisks. Tā bija ļoti smaga trauma. Pēc tam to traumu sadziedēju un uzreiz treniņā salauzu pirkstu. Bija smagi, gribējās spēlēt, sākumu izturēju, bet, kad salauzu pirkstu, sapratu, ka viss ir beidzies. Tad bija ļoti, ļoti grūti. Domāju, ka traumas radās no pārguruma. Toreiz lauzu līgumu ar FK Rīga, aizbraucu uz Īriju, uz Cork City, bet, tā kā papīri nebija sakārtoti, nedrīkstēju spēlēt – pussezonu tur vienkārši dzīvoju un trenējos. Tad devos uz Spāniju, uz trešās līgas komandu, bet man parādījās variants atrādīties Betisas Real. Beigās nedabūju ne to, ne to. Atkal aizbraucu uz Īriju, kur noslēdzu līgumu ar St. Patrick. Tas ir mans līdz šim labākais karjeras līgums finansiālā ziņā. Karjeras ziņā man veiksmīgākais līgums ir ar FK Jelgava. Spēlējot tajā, es piepildīju savu dzīves mērķi un sapni – iekļuvu izlasē, divas reizes izcīnīju Latvijas kausu un vienu reizi bronzas medaļu virslīgā. Latvijā es esmu gatavs spēlēt tikai Jelgavā. Tā ir mana komanda, man tur patīk, es tajā jūtos labi, es tur dzīvoju, tās ir manas mājas. Man patīk būt tur, kur mani gaida. Tāpēc Latvijā nevienā citā klubā nespēlēšu – neviens man nesolīs piecdesmit reižu lielāku algu, bet pāris simtu dēļ es savu komandu nemainīšu. Turklāt Jelgava ir TOP trijnieka komanda, – redzēs, kas būs šogad. Mans mērķis ir katrā spēlē iet un uzvarēt, un tālāk jau viss sakārtosies tā, kā tam ir jāsakārtojas. Mans mērķis ir čempionu tituls!
Zobrats zem kleitas