Virslīgas sezonas intriga: vai trofeja paliks Rīgā?

Jaunā Virslīgas sezona ir klāt! Kādus pārsteigumus tā nesīs šogad?

Pagājušajā gadā Virslīgā pirmo reizi par čempioni kļuva Riga FC, kura futbola aprindās asociējas ar gandrīz neierobežotām iespējām finanšu jomā. Pērn sezonas sākums šim klubam nepadevās, bet vasarā īpašnieks atvēra maciņu, komandai tika piesaistīts lielisks treneris Viktors Skripņiks un vairāki augstas kvalitātes futbolisti, kas palīdzēja klubam visu pavērst sev par labu. Lai gan otro vietu ieguva FK Ventspils, lielāko sezonas daļu Riga galvenā konkurente bija FK RFS, kas saglabāja līderpozīcijas līdz pat pirmajam septembrim. Tieši Riga un RFS uzskatāmas par Virslīgas galvenajām favorītēm arī 2019. gadā. Atliek minēt vienu faktu – Latvijas izlases pēdējā sasaukumā no 11 Virslīgas futbolistiem 10 pārstāv tieši Riga FC vai RFS…

Riga FC

Čempioniem nav miera – viņi atkal atraduši jaunu galveno treneri portugāli Luišu Pimentu, kurš pēdējos gados strādājis Skandināvijā. Zīmīgi, ka Riga  FC nepaturēja arī komandas kapteini Volodimiru Bajenko. Uz Kipru devies Deniss Rakels. Grūti teikt, kā čempioni izskatīsies bez šī zelta trio Skripiņiks, Bajenko, Rakels. Parasti saka, ka «uzvarētāji sastāvu nemaina», tomēr Riga FC rīkojusies citādi. Pašsaprotami, ka apzināti neviens sev kājā nešauj un mērķis ir kļūt vēl spēcīgākiem – galu galā šogad jāpārstāv Latvija prestižajā Čempionu līgā. Turklāt ir arī jaunpienācēji – rezultatīvais uzbrucējs Artūrs Karašausks, kā arī Ritvars Rugins, Aleksejs Višņakovs un vairāki ārzemnieki ar solīdiem CV. Lai nosargātu titulu, primāra būs kopējā komandas ķīmija, taču minēsim, ka daudz kas būs atkarīgs tieši no Karašausksa precīzo sitienu skaita un 2018. gada brīnumdara Riga vārtos – Roberta Ozola.

FK Ventspils

Lai gan komanda savos apcirkņos noturējusi gan galveno treneri melnkalnie­ti Dejanu Vukičeviču, gan vairākus svarīgus ārzemju futbolistus, notikumi ventspilnieku nometnē raisa nelielas bažas. Proti, Ventspili pametuši vairāki pieredzējušie Latvijas futbolisti – kamēr Virslīgā ir stingrs ārzemnieku limits, tikmēr tieši kvalitatīvu paš­māju spēlētāju esamība būtiski ietekmē komandas izredzes. Labu futbolistu ar Latvijas pasi, godīgi sakot, īpaši daudz nav, un no Ventspils ziemā prom devušies Nauris Bulvītis, Ritvars Rugins, Vadims Žuļevs, Vitālijs Jagodinskis un abi galvenie vārtsargi. Viņu vietā atnākušie ir daudz jaunāki ar ne tik skaļiem vārdiem. Labā ziņa, ka Ventspils ļoti sparīgi un intensīvi divās nometnēs Spānijā gatavojas sezonai un Vukičevičs ir meistars darbā tieši ar jauniešiem. Ventspils pēdējā 21 sezonā tikai reizi nav tikusi labāko trijniekā, tāpēc pesimistisku prognožu izteikšana būtu pāragra.

FK RFS

Redzot šā kluba darbības transfēru tirgū, nav šaubu, ka mērķis ir tikai viens – izraut no Riga FC ķetnām Virslīgas trofeju. Pirmkārt, RFS pratusi saglabāt komandas kodolu (no svarīgiem spēlētājiem prom ir tikai Laša Šergelašvili un Kaspars Dubra) un treneru kolektīvu, bet, otrkārt, papildinājusi sastāvu ar Latvijas līmenim iespaidīgiem futbolistiem – Artūru Zjuzinu, Vitāliju Jagodinski, Nauri Bulvīti, kā arī četriem leģionārus, no kuriem jāizceļ japānis Takajuki Seto. Protams, RFS cer arī uz Zjuzina veselību, kas pēdējos gados bijis aktuāls jautājums. Komanda arī ir radījusi progresu veicinošu konkurenci vairākās līnijās – piemēram, ir trīs TOP līmeņa centra aizsargi ­Jagodinskis, Bulvītis un Vjačeslavs Isajevs, ir ārkārtīgi daudz pussargu un tā tālāk. RFS Virslīgas debijā 2016. gadā ieņēma sesto, 2017. gadā piekto, 2018. gadā trešo vietu – kluba vadība mērķtiecīgi strādā, lai sasniegtu augstāko pakāpienu.

FK Spartaks

2016. un 2017. gada Latvijas čempioni arī šoziem ar savām darbībām neslēpj, ka svarīgs šī kluba virziens ir aizvien jaunu un jaunu spēlētāju atrašana, iespējas došana viņiem un, cerams, sekmīga pārdošana, lai nopelnītu. Jūrmalnieki nometnē Turcijā treniņos komunicē piecās valodās, kluba vadība pārbauda futbolistus no vairākiem kontinentiem – īsta gaļasmašīna! Kas no tā visa beigās sanāks, Dievs vien zina. Vai varbūt arī itāļu futbola speciālists Nuncio Dzavetjēri, kuram dots uzdevums no šī visa salipināt kaut ko prātīgu. Tomēr nevar teikt, ka komanda tiktu veidota no nulles – jā, prom ir ārkārtīgi efektīvais Aleksejs Višņakovs, tāpat komandas kapteinis Aleksandars Kosoričs un citi, taču daudzas zināmas sejas ar Gintu Freimani, Ingu Šlampi, Jevgeņiju Nerugalu un Jevgeņiju Kobzaru priekšgalā ir palikušas. Komandu turpinās menedžēt kolorītais Edgars Gauračs.

FK Liepāja

Jo viss, kas notiek, ir tikai par Liepāju, – tāda ir šī kluba devīze, kuru nenogurstoši sociālajos tīklos atkārto komandas treneris un tagad arī sporta direktors Mareks Zuntners. Pēc Māra Verpakovska aiziešanas no kluba prezidenta amata tieši no Zuntnera darbībām atkarīgs sevišķi daudz – gan sastāva veidotājs, gan treneris, gan psihologs, gan bieži vien kluba runas vīrs. Jā, objektīvi vērtējot, Liepāja finanšu ziņā diez vai spēj būt tuvumā Rīgas diviem lielajiem klubiem. Tomēr pilsētā, kurā pie­dzimst vējš, ir talanti ­(Kristers Tobers, Mārtiņš Ķigurs, Raivis Andris ­Jurkovskis un citi) un dziļas tradīcijas – ik gadu tieši Liepājā skatītāju ir visvairāk. Tie ir labi ieroči, ar kuriem mēģināt uzlabot pagājušā gada rezultātu – ceturto vietu. Akcentēsim Jāņa Ikaunieka nozīmi – viņam jābūt skota Gordona Janga vadītās komandas īstam komandas līderim un motoram.

FK Jelgava

Komanda gatavojas ļoti klusi – bez skaļiem lozungiem un pompa. Šobrīd, rakstot šīs rindas, pagrūti iztēloties, ka jelgavniekiem šī sezona varētu kļūt par īpašu – ir sajūta, ka līdz vietējā līmeņa grandiem neaizsniegties, gluži tāpat kā ir sajūta, ka diez vai Jelgava mīcīsies starp pastarīšiem. Proti, vajadzētu būt stabilai vietai tabulas viducī. Tomēr Mariana Pahara ambīcijas noteikti ir augstas – saņēmis nepatīkamu pliķi pa pašapziņu pērn (vāji rezultāti, ļoti maz gūto vārtu), Southampton leģenda lūkos šogad reabilitēties. Jelgava atšķirībā no Top klubiem nedevās gatavoties sezonai uz siltajām zemēm, tomēr kopējais treniņos pavadītais laiks tieši Pahara komandai starp Virslīgas komandām, visticamāk, ir lie­lākais. Parasti smags darbs atmaksājas. Jāatzīmē tas, ka Jelgava savā paspārnē paņēmusi Aleksandru Cauņu – cik ļoti gribētos, lai viņa savainojumu mocītā karjera restartētos!

Metta/LU

Pēdējos gados šī komanda stāda rekordus jaunības ziņā. Gatis Kalniņš pirms gada zaļibaltos pameta, un tagad sastāvā ir tikai viens spēlētājs, kurš vecāks par 24 gadiem – pie­redzējušais centra aizsargs Kirils Ševeļovs. Turklāt komandu ziemā pametuši uzbrukuma līderi Vladislavs Fjodorovs un Ņikita Ivanovs, kā arī melnā darba darītājs ­Eduards Emsis. Metta/LU nesteidzas viņus aizvietot ar identiskas kvalitātes spēlētājiem, bet gan pacietīgi gaida, kad no­briedīs 2006. gadā dibinātās akadēmijas augļi, un jau tagad dod saviem talantiem 16–18 gadu vecumā iespēju rūdīties Virslīgas mačos. Skaidrs, ka arī 2019. gads vēl nebūs tas, kurā šie jaunieši gāzīs kalnus, tomēr vismaz Latvijas U-21 un U-19 izlasēs viņu skaits aizvien pieaug, kas parāda tendenci. Andra Riherta uzdevums ir attīstīt jaunos spēlētājus, delikāti ievest viņus lielajā vīru futbolā un, ļoti vēlams, šai attīstības stadijā pēkšņi neizkrist no Virslīgas, kas būtu nepatīkams trieciens.

FK Daugavpils

Allaž gribas runāt tikai par futbolu, bet Daugavpils komandu ziemā pamatīgi papluinīja politiskās peripetijas. Skandāli, intrigas, atstādināšanas, neziņa par futbola komandas budžetu un nākotni. Tas viss noteikti pabojājis pagājušā gada 1. līgas čempiones ­Daugavpils iespējas sekmīgi atgriezties Virslīgā. No otras puses, arī pirms visiem šiem notikumiem bija zināms, ka Daugavpils galvenais treneris Viktors Morozs nevarēs atrotīt piedurknes, lai paārdītos transfēru tirgū – šai ziņā nekas nav mainījies, un būs jāpaļaujas uz vietējiem futbola resursiem, kuri, līdzīgi kā Metta/LU gadījumā, sastāv no daudziem gados jauniem savas akadēmijas spēlētājiem. Palīdzēs pieredzējušie Vugars ­Askerovs, Jurijs Sokolovs, Valērijs Afanasjevs, kā arī Daugavpils tradicionāli spēj uzrakt labus leģionārus.

Valmiera Glass/ViA

Vīri kabinetos nolēma Virs­līgu paplašināt, ko daļēji var traktēt šādi – ­Valmiera, tu, neskatoties uz zaudējumu virteni, biji tik simpātiska, ka mēs tevi gribam paturēt! Lai cik plāni vidzemniekiem klājās 2018. gadā, viņu klātesamība patiešām bija vērtīga – savs rokraksts, bezbailīgs futbols (nē autobusam!), 19 vietējo spēlētāju debija Virslīgā, plašāka ģeogrāfija turnīram. Pieņemts lēmums, ka arī 2019. gada izskaņā neviena komanda Virslīgu automātiski nepametīs (pēdējai vietai būs pārspēles ar 1. līgas vicečempioni), kas ļauj Valmierai mierīgu sirdi domāt ilgtermiņā. Tiesa, tam visam ir nepieciešams labs treneris, un mulsinoši ir bijuši Valmieras kluba manevri attiecībā uz galveno treneri – vispirms līgums tika parakstīts ar Vladimiru Babičevu, bet pēdējā brīdī mainīts kurss un par treneri izvēlēts odiozais gruzīns Tamazs Pertija, kurš kopš 2012. gada četras reizes spējis savas komandas aizvest līdz otrajai vietai. Skaidrs, ka ar Valmieru ko tādu viņam atkārtot neizdosies, bet pakutināt nervus Mettai/LU, Daugavpilij un varbūt vēl kādam Pertija var. Ja vien emocionālais gruzīns Valmierā sadzīvos ar kluba vadību, spēlē­tājiem, ­līdzjutējiem…

Teksts: Edmunds Novickis. Foto: no publicitātes materiāliem un Shutterstock.